Sveicināti!
Jūs droši vien prātojat, kas ar mums noticis un kur esam pazuduši.
MŪSU MĀJA
2022. gada 1. septembrī mēs ievācāmies savā mājā Hījumā salā, Igaunijā. Pārcelšanās no vienas valsts uz dzīvi citā ir bijis visgrūtākais pasākums mūsu līdzšinējā dzīvē. Taču tas bija tikai sākums. Ievācoties mājā, mums bija ar īpašnieku noslēgts rezervācijas līgums. Tas nozīmēja, ka drīkstējām tur dzīvot, līdz saņemsim bankas aizdevumu. Mums tika pateikts, ka aizdevums jāsaņem un īpašniekam jāsamaksā gada laikā. Tā nu mēs tur laimīgi dzīvojām un gatavojāmies mājas pirkšanai. Man jau bija darbs, un 2022. gada 1. novembrī Kaspars sāka strādāt par fizioterapeitu Hījumā slimnīcā.
Bankas šeit parasti nepiešķir aizdevumu, ja jaunajā vietā esi strādājis mazāk par četriem mēnešiem. Viss bija kārtībā, un mēs plānojām pavasarī sākt kredīta saņemšanas procedūru. Taču īpašnieks pēkšņi vairs negribēja gaidīt, un mums bija divas iespējas – izvākties no mājas vai steidzami to nopirkt. Viena banka sākumā izrādīja lielu pretimnākšanu, bet pēdējā brīdī atteica. Spiediens no mājas īpašnieka puses pastiprinājās. Tad sākās brīnumi! Kāda cita banka atrada par iespējamu piešķirt mums aizdevumu tikai divu nedēļu laikā, un 2023. gada 7. februārī mēs kļuvām par savas pirmās mājas īpašniekiem! Taču pēc visiem šiem pārdzīvojumiem un traumatiskajām komunikācijām bija pagrūti dalīties priekā. Tikai tagad beidzot esam tiktāl atguvušies, lai sāktu šo māju padarīt par savām mājām. Ir nepieciešami daži renovācijas darbi, bet visā visumā te var dzīvot. Beidzot mums ir vieta, kur iesakņoties!
WINGS FOR WHEELS
Lai gan vairs nedzīvojam Latvijā, Kaspars turpina vadīt Wings for Wheels kalpošanu. Tā galvenokārt notiek attālināti, tiešsaistē, koncentrējoties uz mazajām grupām. Bet reizi mēnesī Kaspars nedēļu pavada Rīgā un tiekas ar cilvēkiem. Ir prieks redzēt, ka cilvēki no mūsu mazās grupas ir auguši Kristū un viņu dzīvē notiek labas pārmaiņas. Mēs labprāt sarīkotu šovasar pasākumu, lai ar visiem satiktos, bet pašlaik neesam pārliecināti, vai tas izdosies.
EIROPAS INVALIDITĀTES TĪMEKLIS (EUROPEAN DISABILITY NETWORK (EDN))
Es (Evelyn) esmu EDN vadības grupā. EDN ir daļa no Eiropas Evaņģēliskās Alianses tīmekļa un sadarbojas ar kristīgajām organizācijām, kas strādā ar cilvēkiem, kam ir invaliditāte. Parasti mēs tiekamies Zoom. Šogad esam plānojuši reizi divos mēnešos tikties ar saviem partneriem. Janvārī mēs spriedām par to, kā informēt sabiedrību par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, bet martā runājām par ziedojumu piesaisti. Maijā atgriezīsimies pie sabiedrības informēšanas un centīsimies nonākt pie praktiski īstenojamām idejām.
Es palīdzu EDN vadīt sapulces, uzturēt interneta vietni, palīdzu sociālajos tīklos un, kad nepieciešams, pārstāvu EDN konferencēs un semināros. Skaidrības labad piebildīšu, ka tas nav algots darbs un visi izdevumi man jāsedz pašai tāpat kā to darīju JAM.
Pērnajā oktobrī es pārstāvēju EDN Sarajevā, Bosnijā, kur apmeklēju EEA konferenci “Cerība Eiropai 2022”. Es palīdzēju vadīt seminārus par ar invaliditāti saistītām tēmām un “prāta vētru” par EDN turpmāko darbu. Bija lieliski redzēties aci pret aci ar vadības grupu un satikt mūsu ilggadējos un jaunos partnerus. Mūsu galvenais mērķis šajā konferencē bija pievērst uzmanību cilvēkiem ar invaliditāti, un tas mums veiksmīgi izdevās. Pavērās vēl citas iespējas dalīties mūsu pieredzē, un EDN tika prezentēts Eiropas konferencē “Pasaule bez bāreņiem”, kas norisinājās Sofijā, Bulgārijā. Nākamā conference notiks š.g. 5.-6. maijā Stokholmā, kur arī es plānoju piedalīties.
ĢIMENES LIETAS
Kā jau minēju iepriekš, mēs ar Kasparu tagad strādājam algotu darbu. Pagaidām vēl esam tādā kā atgriešanās un pārejas periodā, jo nav viegli pierast pie tik krasām pārmaiņām. Pārsteidzošā kārtā Kaspars jaunajos apstākļos ir iekļāvies vieglāk nekā varēja gaidīt, un, lai gan viņa igauņu valodas prasmes vēl jāuzlabo, viņš ir atradis savu vietu. Man (Evelyn) ar iejušanos jaunajos apstākļos ir daudz grūtāk, un, protams, strādājot no mājām, nesanāk veidot jaunas iepazīšanās. Mūsu sabata gada laikā man vajadzēja “tikai” astoņus mēnešus, lai pierastu pie Hījumā (un mēs tur nodzīvojām 9 mēnešus!). Tāpēc ceru, ka pēc mēneša vai diviem es jutīšos labāk.
Bērniem klājas labi. Rebeka (5 g.), mūsu jaunākā meita, pirmajās nedēļās bērnudārzā atteicās runāt igauniski, ben nu jau viņai vairs nav iebildumu. Kad pirmo reizi pēc pārcelšanās atbraucām uz Rīgu, viņa no sirds raudāja, jo arī mūsu mājas Latvijā vairs nav tās, kas bija (mēs īrējam mazu dzīvoklīti Rīgā). Viņa ir priecīga par pašai savu istabu jaunajā mājā un uztur to pārsteidzoši kārtīgu. Viņa ir pārņemusi manas rūpes atgādināt tētim, lai viņš neaizmirst savas lietas. 🙂
Karolai (6 g.) nebija tik viegli, bet liekas, ka nu viss ir labi. Viņa aizvada pēdējos mēnešus bērnudārzā un apmeklē futbola treniņus. Viņai tas ļoti patīk, lai gan viņas tur ir tikai divas meitenes; visi pārējie ir zēni. Karolai patīk sports, un viņa ir ļoti kinestētiska. Pēc sava zināšanu līmeņa viņa ir gatava skolai, bet viņa pēc tās īpaši neilgojas. Izskatās, ka tas, ka tev ir vecāks brālis, nerosina vēlmi doties uz skolu. 🙂
Rasmusam (13 g.) iesākums bija vieglāks, jo viņš atgriezās tajā pašā skolā un klasē, kurā mācījās 2018-2019. g. Taču pēc attālinātās mācīšanās Covid laikā un atšķirīgās Latvijas skolas programmas uzsākt mācības Igaunijā nebija viegli. Pirmajā semestrī gāja ļoti smagi, bet nu jau viņam sokas labāk. Viņš šeit ir pievienojies kristīgo jauniešu grupai un palīdz mūsu draudzē, rādot uz projektora dziesmu tekstus. Tajā pašā laikā viņam ir prieks arī aizbraukt uz Rīgu un apciemot draugus.
Gribu pateikties visiem, kas par mums lūguši un mūs atbalstījuši šajā pārejas laikā. Es ceru, ka turpmāk no mūsu puses vairs nebūs tik ilgu klusuma brīžu.
Ja jums ir jautājumi vai komentāri, vai kaut kas cits, ko vēlaties līdzdalīt, esat laipni lūgti to darīt.
Svētību vēlot,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola un Rebeka