Sveicieni no Hījumā!!
Kā jau noprotams no virsraksta, par garlaicību mēs šeit, Hījumā, dzīvodami starp mežu un jūru, nevaram sūdzēties. Kādā agrā pavasara rītā mūs uzmodināja troksnis, kas nāca no jumta virs mūsu guļamistabas. Tur rosījās pīļu pāris, kurš, kā likās, ne visai gribēja atgriezties uz zemes. Par laimi, viņas tomēr pārdomāja un nesavija ligzdu uz mūsu mājas jumta.
Savukārt vasarā es kādu nakti pamodos no tā, ka Kaspars skraidīja pa guļamistabu, cenzdamies kaut ko noķert. Izrādījās, ka pie mums pamedīt bija ielidojis sikspārņu mazulis. Nākamajā rītā mēs viņu atradām uz drēbju skapja, kur viņš, noguris pēc nakts piedzīvojumiem, bija nolicies pagulēt. Mēs viņam palīdzējām atgriezties piemērotākā vidē. Vismaz odi un mušas mūs tajā naktī netraucēja. 🙂
Kopš mūsu pārcelšanās uz Hījumā ir pagājuši vairāk nekā divi gadi. Pielāgoties jaunajiem apstākļiem visgrūtāk bija man (Evelyn), bet liekas, ka beidzot arī es esmu iedzīvojusies. Šogad mans grūtākais uzdevums ir bijis atrast jaunu darbu. Mans iepriekšējais darbs ar brīnišķīgiem kolēģiem, iespēju strādāt attālināti un elastīgā režīmā ideāli atbilda mūsu ģimenes vajadzībām. Diemžēl augustā Lietuvas filiāle izlēma atlaist visus reklāmas aprakstu autorus un produktu speciālistus.
Līdz ar to man ir bijis vairāk laika atpūtai un iesaistei EDN (European Disability Network) darbā. Esmu apmeklējusi arī vairākus kursus par mākslīgo intelektu, lai turpinātu pilnveidot savas prasmes. Pašlaik aktīvi meklēju nepilna laika attālinātu darbu, kas ļautu man pilnvērtīgi būt kopā ar ģimeni un dot savu ieguldījumu EDN misijā. Finansiāli mēs pagaidām iztiekam, un esmu nolēmusi, ja nekas jauns negadīsies, līdz februārim neuztraukties. 🙂
Kad nu man negaidīti bija uzradies vairāk brīva laika, nolēmām uzņemt ģimenē Džeka Rasela terjera kucēnu vārdā Frodo, kurš ienesa līdzsvaru starp mūsu ģimenes sieviešu un vīriešu kārtas pārstāvjiem. Dažbrīd liekas, ka mūsu Frodo piemīt “latviešu mentalitātes” temperaments un viņš ir lēnīgāks, nekā tas parasti raksturīgs Džeka Rasela terjeriem. Tomēr, kad dodamies uz suņu treniņiem, pat lielie vācu aitu suņu kucēni uzreiz dabū manīt Frodo asos zobiņus, ja pienāk par tuvu viņa našķiem. 🙂
Pārējo mūsu ģimenes locekļu dzīvē lielas pārmaiņas nav notikušas. Kaspars turpina uz pusslodzi strādāt par fizioterapeitu Hījumā slimnīcā un reizi mēnesī brauc uz Latviju. Rebekai (6 g.) ir pēdējais gads bērnudārzā, Karola (8 g.) mācās otrā klasē, un Rasmusam (15 g.) rit pēdējais gads pamatskolā. Visi bērni nodarbojas ar sportu un iesaistās ārpusskolas aktivitātēs.
Domājot par Rasmusa nākotni, aicinām aizlūgt, lai viņam nākamgad tiktu vieta Hījumā ģimnāzijā. Tā ir vienīgā vidusskola uz salas, un tiem, kuri netiek uzņemti, izglītība jāturpina ārpus Hījumā. Rasmusam mācībās sokas labi, taču divi mācību gadi attālinātajā režīmā ir atstājuši robus viņa matemātikas zināšanās, kas tagad jāaizpilda. Arī igauņu valodu kā dzimto viņš apgūst tikai ceturto gadu, kamēr viņa vienaudži to ir darījuši deviņus gadus. Tomēr ticam, ka, ja Dievs ir atvedis mūs tiktāl, Viņš vadīs arī turpmāk.
Wings for Wheels šogad turpina mazo grupu mācības un diskusijas tiešsaistē. Šovasar mums bija arī iespēja tikties klātienē un pavadīt dienu sadraudzībā. Par šo notikumu varat izlasīt [šeit].
Ļoti iedrošinoši bija piedzīvot Aivara kristības. Pirms dažiem gadiem mūsu rīkotajā nometnē viņš teica Dievam “jā” vārdu, un Kristus kļuva par viņa Glābēju un dzīves Vadītāju. Kāpēc to vispār saku? Cilvēks, kurš audzis Padomju Savienībā un piedzīvojis grūtu dzīves ceļu, savas dzīves laikā tiek pestīts un kristīts — tas pierāda Dieva lielo mīlestību uz mums.
Arī European Disability Network (EDN) turpina savu darbu, katru otro otrdienu janvārī, martā, maijā, septembrī un novembrī vadot Zoom diskusijas par invaliditāti un kristietību. Šajās diskusijās iesaistās cilvēki no dažādām Eiropas valstīm un reizēm pat no Āfrikas, par ko mums īpašs prieks. Esam diskutējuši par tādām tēmām kā dziedināšana, Evaņģēlija sludināšana bērniem un jauniešiem ar autismu un veidiem, kā ar labo vēsti aizsniegt cilvēkus ar redzes un dzirdes traucējumiem. Eiropā ir milzīgs skaits cilvēku ar invaliditāti, kuru vajadzības draudžu un konfesiju aktivitāšu plānos bieži paliek neievērotas. Paldies Dievam, ir arī draudzes, kuras cenšas pievērst uzmanību šai “neredzamajai sabiedrības grupai” un rast iespējas to vairāk atbalstīt. Esmu gandarīta, ka varu šajos centienos sniegt arī savu mazo ieguldījumu.
Divi gadi Hījumā ir bijuši interesanti un pilni pārsteigumu. Ar nepacietību gaidām, ko nesīs 2025. gads.
Paldies katram, kam rūp mūsu dzīvē notiekošais, kuri aizlūdz par mums un atbalsta mūsu misijas darbu. Lai gan vairs neesam pilna laika misionāri, stiprina apziņa, ka neesam vieni un mums ir spēcīga atbalsta komanda.
Vēlot Dieva svētību,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola un Rebeka