[:en]Who we are[:et]Kes me oleme[:LV]Kas mēs esam[:]

[:en]Evelyn Apinis grew up on Hiiumaa, which is Estonia’s second biggest island. She was born to a Christian family and made her own decision to follow God when she was 12 years old. She joined Kärdla Baptist Church where she helped with children’s and youth work. Evelyn was 17 years old when God called her to be a missionary but it took Evelyn a while to answer God’s call because she was really fearful of how her future would turn out. She spoke no language other than her mother tongue of Estonian and thought that becoming a missionary would mean living alone in the jungle and learning languages that no one else had learned. Still, after some time, Evelyn said to God, “Here I am, send me!” Strangely, she did not have any particular country in mind, but just had a calling to mission work. It was many years later that God said there is no actual country where these people live – they are people with disabilities. If these people were to live in one country, it would be the third biggest country by population (after China and India) and the least evangelised country in the world. To gain some experience in mission work Evelyn spent three summers with OM (Operation Mobilisation – a mission organization) and worked among people with disabilities during her study time. At 2001 Evelyn graduated from Tallinn Pedagogical University with a degree in social work and she was ready to start mission work.

It seemed a good idea to go to Bible school after graduation and, to Evelyn’s great surprise, she found herself in YWAM Latvia DTS (Discipleship Training School). Youth With A Mission is an international movement of Christians from many denominations dedicated to serving Jesus throughout the world. Also known as YWAM (pronounced “WYE-wam”), its calling is to know God and to make Him known. Their many ministries fit into three main categories: evangelism, training and mercy ministry. YWAM is currently operating in more than 1,000 locations in over 180 countries, with a staff of nearly 18,000. There are no paid workers in YWAM and everyone is responsible for their own needs and finances.

Evelyn never thought that she would live in Latvia – it was just the place for her DTS. But during the school God told her that Latvia would become her home and the place to start the ministry for people with disabilities. It was also clear to her that it would take some time for this to happen and so, in April 2002, she joined YWAM Valdemarpils. For most of the following six years Evelyn worked as an administrator in the YWAM office and library. It was during her DTS time that she met her husband-to-be and they were married on 5th April, 2003.

Kaspars Apinis was born into a non-Christian family in Dundaga, Latvia. He found God (or, as he likes to say, God found him) during a YWAM Latvia event when he was 20 years old. His church was linked to YWAM but he never thought to join YWAM or become a missionary. It was during the summer of 2001 that Kaspars heard God speaking in a physical voice calling him to join a DTS. He obeyed, left his well-paid job and completed the DTS. After that he worked for a while in YWAM Valdemarpils initially as a volunteer and then in January 2003 he applied to join the staff. During the next five years Kaspars had a variety of roles – driver, outreach team leader, DTS staff, small group leader and maintenance team leader.

In 2005, while far away from civilisation in Uganda, on Lake Victoria’s Namiti island, God called Kaspars to become a physiotherapist for disabled people. Kaspars obeyed and in 2006 started part-time studies at the Latvian Academy of Sport Education from where he graduated in 2011 as a physiotherapist with a degree in sport science.

Evelyn and Kaspars began mission work among people with mobility disabilities in 2007 by organising a two-day camp. Because of Kaspars’s studies they moved to Riga and joined YWAM Riga in 2008. Their work with disabled people developed under the name of Wings for Wheels (W4W). W4W organises summer camps, disability awareness programmes in churches, physiotherapy, home groups, counselling and networking.

[:et]Siinkohal teen ülevaate sellest, kes me oleme ning kuidas meist said misjonärid Lätis.

Minu nimi on Evelyn Apinis (neiupõlvenimega Tamm), olen pärit Hiiumaalt Kärdlast, kuulun Kärdla Baptistikogudusse. Oma isikliku otsuse Jumala kasuks tegin 1989 aastal 12-aastasena, sain ristitud 1991 aastal ning kuni keskkooli lõpetamiseni aitasin kaasa Kärdla Baptistikoguduse laste- ja noortetöös. Jumala kutsele asuda misjonitööle vastasin 17-aastaselt, kuid see otsus ei tulnud kergelt. Minu suurim kartus keeleoskamatuse kõrval oli, et Jumal saadab mind üksinda muldonni Aafrika vihmametsas, kuhu saab vaid helikopteriga. Imelik oli ka see, et mul ei olnud kutset konkreetsele maale nagu paljudel teistel misjonikutsega noortel. 1999. aastal muutus mu kutse kindlapiirilisemaks ning mu süda „hakkas põlema” rahvale, kelle hulk moodustaks rahvaarvult kolmanda riigi maailmas Hiina ja India järel ning kes on isegi vähem evangeliseeritud – puuetega inimestele. Oma kutsele rakendust otsides osalesin kolmel suvel (1996, 1998, 1999) misjoniorganisatsiooni OM (Operatsioon Mobilisatsioon) suvetiimides nii Eestis kui Venemaal ning töötasin kooli kõrvalt puuetega inimestega. 2001. aastal lõpetasin Tallinna Pedagoogikaülikooli bakalaureusekraadiga sotsiaaltöös (lisaerialaks eripedagoogika) ning peale 7 aastat ooteaega ja ettevalmistust saabus aeg suunduda misjonitööle.

Peale ülikooli lõppu soovitati mul minna piiblikooli ning Jumal juhtis mind vastu kõiki mu ootusi Lätti “Noorte Missiooni” jüngrikooli (ingl. k. Youth With A Mission (YWAM) Discipleship Training School (DTS)). “Noorte Missioon” (Eestis tuntud ka vana nimega: “Noored Missiooniga” – rohkem infot Eesti NM-i kohta vaata siit) on rahvusvaheline, 1960. a. Loren Cunninghami poolt USA-s rajatud misjoniorganisatsioon, mis on pühendunud evangelisatsioonile, õpetamisele ja halastustööle koostöös kohalike kogudustega erinevatest konfessioonidest. Tänaseks on see üks suurimaid misjoniorganisatsioone, töötades üle 180 riigis, rohkem kui 1000 tööpunktis, 18 000 täisajalise misjonäriga. Töötajatele palka ei maksta – rahalised vahendid äraelamiseks ning misjoni visiooni täitmiseks peab igaüks leidma ise.

Jüngrikoolis kohtusin oma tulevase abikaasaga ning pärast 1,5 aastast tutvust 5. aprillil 2003 aastal me abiellusime. Mitte kunagi oma elus ei olnud ma mõelnud, et minust saab misjonär Lätis. Isegi kooli tulles arvasin, et peale lõpetamist lähen edasi kusagile mujale, aga Jumalal olid teised plaanid. Kooli ajal sain visiooni, rajada Lätti Baltikumi puuetega inimeste jüngrikool. Samas tundsin, et enne selle visiooni täitumist on vajalik ettevalmistusaeg. Jumal on alati andnud mulle pikki ooteaegu ning praegu, aastaid hiljem, seda kooli veel ei ole. Oleme seni teinud vaid väikesi samme selle suunas (2016. aasta juunis korraldasime kahenädalase mini jüngrikooli liikumispuuetega inimestele), kuid visioon ei ole kadunud. 2002. aasta aprillist sai minust täisajaga misjonär Valdemarpilsi Noorte Missiooni keskuses. Järgmised kuus aastat töötasin ma kontoris ning tegin erinevaid administratiivseid töid, samuti oli minu vastutusel raamatukogu. Võiks öelda, et olin “laia profiiliga sekretär-asjaajaja-raamatukoguhoidja”.

Minu abikaasa Kaspars Apinis on sündinud mitte-kristlikus perekonnas. Usule tuli ta 20-aastaselt Läti “Noorte Missiooni” humanitaarabi projekti kaudu. Ta kuulus misjonäride poolt algatatud, kuid nüüdseks kahjuks töö lõpetanud Kolka Vabakogudusse, kus juhtis noortetööd ning aitas kaasa lastetöös. Kordagi oma elus ei mõelnud ta misjonäri töö peale ega olnud huvitatud osalemisest “Noorte Missiooni” töös. 2001. aasta suvel kutsus Jumal füüsilise häälega teda ülalmainitud “Noorte Missiooni” jüngrikooli. Ta lõpetas oma hästimakstud töö ning tuli. Peale seda töötas ta mõnda aega “Noorte Missioonis” vabatahtlikuna, täisajaga misjonitööle pühendus ta 2003. a. jaanuaris kui ühines Valdemarpilsi Noorte Missiooniga. Järgneval viiel aastal aitas Kaspar kaasa mitmetel tegevusaladel – ta oli autojuht-varustaja, juhtis praktikagruppe, töötas jüngrikooli personalina ning viimased kaks aastat oli Valdemarpilsi NM-i keskuse majandusjuhataja, kes koordineeris praktilisi töid.

2005. aastal olles Ugandas Viktooria järvel asuval väikesel Namiti saarel (ühesõnaga väljaspool igasugust tsivilisatsiooni) kutsus Jumal teda õppima füsioterapeudiks, et teha misjonitööd puuetega inimeste keskel. 2006. aastal asus Kaspar kaugõppes õppima Läti Spordiakadeemiasse ning lõpetas selle 2011. aasta kevadel füsioterapeudina.

2007. aastal alustasime misjonitööd füüsiliste puuetega inimeste keskel ning korraldasime kahepäevase laagri. Kaspari õpingute tõttu kolisime 2008 aastal Riiga ning ühinesime Riia Noorte Missiooniga. Töö puuetega inimestega arenes edasi ning sai nimetuse Wings for Wheels. Järgnevate aastate jooksul oleme korraldanud suvelaagreid, teadvustanud kogudusi puuetega inimeste olemasolust, teinud füsioteraapiat, läbi viinud kodugrupi tööd, nõustamist ning võrgustikutööd.
[:LV]Evelyn Apinis ir uzaugusi Hījumā, Igaunijas otrā lielākajā salā. Viņa piedzima kristiešu ģimenē un 12 gadu vecumā izdarīja savu izvēli sekot Dievam. Viņa pievienojās Kardlas Baptistu draudzei un iesaistījās darbā ar bērniem un jauniešiem. Evelyn bija 17 gadi, kad Dievs viņu aicināja kļūt par misionāri. Evelyn bija vajadzīgs kāds laiks, lai pieņemtu šo Dieva aicinājumu, jo viņu ļoti biedēja, kāda varētu būt viņas nākotne. Viņa nezināja nevienu svešvalodu un domāja, ka būt misionāram – tas nozīmē dzīvot vienam pašam džungļos un mācīties valodas, ko neviens agrāk nav dzirdējis. Tomēr pēc kāda laika viņa Dievam teica: “Te es esmu. Sūti mani!” Viņai gan prātā nebija kāda konkrēta valsts, tikai aicinājums kļūt par misionāri. Tikai pēc vairākiem gadiem Dievs pateica, ka nav vienas konkrētas valsts, kur dzīvo šie cilvēki – cilvēki ar invaliditāti. Ja visi šie cilvēki dzīvotu vienā valstī, tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā trešā lielākā valsts pasaulē (pēc Ķīnas un Indijas), kur vismazāk būtu sludināts Evaņģēlijs. Lai iegūtu pieredzi misijas darbā, Evelyn trīs vasaras pavadīja kopā ar misijas organizāciju Operation Mobilisation, un savā studiju laikā viņa strādāja ar cilvēkiem ar invaliditāti. 2001. gadā Evelyn absolvēja Tallinas Pedagoģisko universitāti, un, ieguvusi bakalaura grādu sociālajā darbā, bija gatava misijas darbam.

Pēc augstskolas beigšanas šķita īstais laiks doties uz Bībeles skolu, un pati sev par pārsteigumu Evelyn nonāca Jaunatnes ar misiju Latvijā (JAM) Kristus mācekļu skolā (KMS). Jaunatne ar misiju ir starptautiska kustība, kurā apvienojušies kristieši no dažādām konfesijām ar mērķi kalpot Kristum visā pasaulē. Šīs kustības abreviatūra angļu valodā ir YWAM (izrunā “WYE-wam), un tās aicinājums ir pazīt Dievu un darīt Viņu pazīstamu citiem. JAM daudzās kalpošanas iedalās trīs kategorijās: evaņģelizācija, apmācība un žēlsirdības kalpošana. JAM pašlaik darbojas vairāk kā 1000 vietās vairāk kā 180 valstīs, un tās pilna laika darbinieku skaits ir gandrīz 18 000. JAM nav algotu darbinieku; katram pašam ir jāgādā par savām vajadzībām un finansēm.

Evelyn nekad nebija domājusi, ka viņa varētu dzīvot Latvijā, – tā bija tikai vieta, kur viņa izgāja KMS. Bet skolas laikā Dievs uzrunāja viņu un teica, ka Latvija kļūs par viņas mājām un vietu, kur uzsākt kalpošanu cilvēkiem ar invaliditāti. Viņa arī saprata, ka vēl jāpaiet kādam laikam, līdz tas varēs īstenoties, tāpēc 2002. gada aprīlī viņa pievienojās JAM Valdemārpils nodaļai. Turpmākos sešus gadus viņa lielāko daļu laika pavadīja, strādādama par administratori JAM birojā un JAM bibliotēkā. Mācīdamās KMS, viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, un 2003. gada 5. aprīlī viņi apprecējās.

Kaspars Apinis ir dzimis Dundagā, uzaudzis nekristīgā ģimenē. Viņš atrada Dievu (jeb, kā viņš pats saka, Dievs atrada viņu) kādā JAM rīkotā pasākumā, kad viņam bija 20 gadi. Viņa draudze bija saistīta ar JAM, bet viņam nekad nebija domas par pievienošanos JAM vai, ka viņš varētu būt misionārs. 2001. gadā Dievs viņu uzrunāja dzirdamā balsī un teica, lai viņš iet mācīties KMS. Viņš paklausīja, pameta savu labi atalgoto darbu un iestājās KMS. Pēc tam viņš kādu laiku strādāja JAM kā brīvprātīgais, bet 2003. gada janvārī pievienojās kā pilna laika darbinieks. Turpmākos piecus gadus viņš darīja dažādus darbus: bija šoferis, evaņģelizācijas grupas vadītājs, KMS darbinieks, mazās grupas vadītājs, saimniecības darbu vadītājs.

2005. gadā Ugandā, Namiti salā, ko ieskāva Viktorijas ezers (nekurienes vidū), Dievs aicināja Kasparu kļūt par fizioterapeitu un strādāt ar cilvēkiem ar invaliditāti. Kaspars paklausīja un 2006. gadā uzsāka neklātienes studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. 2011. gadā viņš beidza studijas LSPA, ieguvis fizioterapeita specialitāti un bakalaura grādu sporta zinātnē.

2007. gadā ar divu dienu nometni Kaspars un Evelyn iesāka darbu starp cilvēkiem ar invaliditāti. Kaspara studiju dēļ viņi pārcēlās uz dzīvi Rīgā un 2008. gadā pievienojās JAM Rīgas nodaļai. Darbs ar cilvēkiem ar invaliditāti vērsās plašumā un tika nodēvēts par Wings for Wheels (Spārni riteņiem). W4W organizē vasaras nometnes, informē draudzes par cilvēkiem ar invaliditāti un viņu vajadzībām, piedāvā fizioterapijas pakalpojumus, rīko mājas grupas, veic individuālo darbu un sadarbojas ar partneriem un atbalstītājiem.
[:]