[:en]
In the morning of Sunday, January 13, there was lively movement in the Agenskalns Baptist Church, indicating that the service would be different. Not for the first time, to be true, because two Disability Awareness Sunday services have already taken place in this Church. Yet there were even more people in wheelchairs this Sunday, and a few more benches had to be removed to clear space for them. Welcoming the “wheeled guests” might have taken some extra care for somebody, but it could be felt that in this congregation, people are not scared of what’s different. God often has to break our established, accustomed and comfortable arrangements so that he can do something extraordinary.
The theme of the service, “Disability without borders”, was chosen with intention to talk about both sides of the “disability coin”. Sometimes there is the impression that two totally opposing perceptions of people with disabilities are spreading or being spread in society. They are either pitied and considered to be inferior or made to be admirable heroes and inspirers. In fact, disability in itself is an embarrassing and restrictive factor, and both the will of the disabled individual and the understanding and assistance of fellow people are required to overcome it.
In his sermon, pastor Edgar Mazis invited us not to judge each other by the outward appearance, but to learn to see the way God sees “looking at the heart” (1 Samuel 16:7). Iveta and Edgars shared their experience of overcoming their daily challenges. Despite of disability and the fact that both of them are wheelchair users, they decided to get married, and they are convinced that, together and with God, all the difficulties are easier to overcome. Ailita Kuka told about how and why her autobiographical book “It’s My Flight” was written, and Hildegunn Grønvold Rossland presented her book “Shout It Out” that’s just been published in English. It was a miracle of God’s mercy that, after several really bad days in hospital and fighting between life and death, she had dared to make her way from Norway to Latvia to participate in this particular church service. It is an incentive for each of us to use even the least chance to testify of the works of God, because you never know which chance will be the last one.
Donations were collected at the service for accommodating the church facilities for wheelchair users. We want to believe that other churches also will get “infected” by the good example of Agenskalns Baptist Church. The next Disability Awareness Sunday service is scheduled for June.
More photos here.
[:et]
Pühapäeva, 13. jaanuari hommikul oli Agenskalnsi baptistikogudus täis elavat saginat, mis vihjas sellele, et seekordne teenistus tuleb tavalisest erinev. Tõsi küll, mitte esimest korda, kuivõrd selles koguduses on toimunud juba kaks erivajaduste pühapäeva jumalateenistust. Kuid seekord oli kohaletulnute seas veelgi enam ratastoolikasutajaid, nii et neile ruumi tegemiseks tuli saalist ära tõsta paar pinki rohkem kui tavaliselt. „Ratastel külaliste“ vastuvõtmine võis kellegi jaoks lisatüli olla, kuid oli tunda, et Agenskalnsi koguduses ei kardeta seda, mis on teistsugune. Tihtipeale peab Jumal lõhkuma meie väljakujunenud, harjumuspärast ja mugavat elukorraldust selleks, et Tema saaks luua midagi erakordset.
Teenistuse teema, „Piiranguteta puue“, valiti kavatsusega rääkida „puude medali“ mõlemast küljest. Vahel jääb mulje, et ühiskonnas levib või levitatakse kaht vastanduvat kuvandit puudega inimestest. Neid kas haletsetakse ja nähakse alamatena kui „tavalised“ inimesed või tehakse imetlusväärseteks kangelasteks ning innustajateks. Tegelikult on puue iseenesest piinlikkusttekitav ja piirav faktor, mille ületamiseks on vaja nii puudega inimese tahet kui ka kaasinimeste mõistmist ja abi.
Pastor Edgar Mazis kutsus oma jutluses meid üles hindama inimesi mitte välimuse põhjal, vaid õppima nägema südant, nii nagu seda teeb Jumal (1. Saamueli 16:7). Iveta ja Edgars jagasid oma kogemust igapäevaste väljakutsetega hakkamasaamisel. Hoolimata puudest ning tõsiasjast, et mõlemad kasutavad ratastooli, otsustasid nad abielluda, ning nad on veendunud, et kahekesi ja koos Jumalaga on kõik raskused lihtsamad kanda. Ailita Kuka jutustas sellest, kuidas ja miks sündis tema autobiograafiline raamat „See on minu lend“, ning Hildegunn Grønvold Rossland esitles oma värskelt inglise keeles välja antud raamatut „Hüüa seda kõigile“. Oli Jumala armu ime, et peale mitut väga rasket päeva haiglas ning elu ja surma piiril võitlemist oli Hildegunn julgenud reisida Norrast Lätti, et just sel jumalateenistusel osaleda. Olgu see meile kõigile julgustuseks kasutada iga vähimatki võimalust tunnistada Jumala töödest, sest me ei tea iial, milline võimalus võib jääda viimaseks.
Teenistusel pandi kokku korjandus koguduse ruumide ratastoolisõbralikumaks muutmiseks. Tahame uskuda, et ka teisi kogudusi „nakatab“ Agenskalnsi baptistikoguduse hea eeskuju. Järgmine erivajaduste pühapäev on plaanis korraldada juunis.
Rohkem pilte leiab siit.
[:LV]
13. janvārī rītā Āgenskalna baptistu draudzē bija vērojama rosība, kas liecināja, ka šis dievkalpojums būs citāds. Tiesa, ne pirmo reizi, jo divi Invaliditātes svētdienas dievkalpojumi šajā draudzē jau ir notikuši. Tomēr, šajā svētdienā cilvēku riteņkrēslos bija vēl vairāk; ar sākumā atbrīvoto vietu izrādījās par maz, vajadzēja iznest vēl dažus solus. Varbūt kādam „riteņoto viesu” uzņemšana sagādāja papildus rūpes, taču varēja just, ka šajā draudzē nebaidās no citādā. Bieži Dievam ir jāizjauc mūsu iedibinātā, pierastā un ērtā kārtība, lai Viņš varētu izdarīt kaut ko neparastu.
Dievkalpojuma tēma „Invaliditāte bez robežām” tika izvēlēta ar nodomu runāt par invaliditātes „medaļas” abām pusēm. Dažkārt rodas iespaids, ka sabiedrībā izplatās vai tiek izplatīti divi galēji pretēji priekšstati par cilvēkiem ar invaliditāti: viņi tiek vai nu žēloti un uzskatīti par mazvērtīgākiem, vai iztaisīti par apbrīnojamiem varoņiem un iedvesmotājiem. Patiesībā invaliditāte pati par sevi ir apgrūtinošs un ierobežojošs faktors, kura pārvarēšanai vajadzīga gan paša invaliditātes skartā indivīda griba, gan līdzcilvēku sapratne un palīdzība.
Draudzes mācītājs Edgars Mažis savā sprediķī aicināja mūs nevērtēt citam citu pēc ārienes, bet mācīties skatīties tā, kā skatās Dievs, kurš „uzlūko sirdi” (1. Samuēla 16:7). Ar savu pieredzi ikdienas grūtību pārvarēšanā dalījās Edgars un Iveta Brīvuļi no Valmieras. Neraugoties uz invaliditāti un to, ka abi pārvietojas riteņkrēslā, viņi izlēma apprecēties un ir pārliecināti, ka divatā un kopā ar Dievu visas grūtības ir vieglāk pārvaramas. Ailita Kuka pastāstīja par to, kā un kāpēc tapa viņas autobiogrāfiskā grāmata „Tas ir mans lidojums”, un ar savu nupat angļu valodā izdoto grāmatu „Shout It Out” (Sauc skaļi) iepazīstināja Hildegunn Grønvold Rossland. Tas bija Dieva žēlastības brīnums, ka pēc vairākām slimnīcā pavadītām dienām un cīņas starp dzīvību un nāvi viņa tomēr bija uzdrīkstējusies mērot ceļu no Norvēģijas uz Latviju, lai piedalītos šajā īpašajā dievkalpojumā. Tas ir pamudinājums katram no mums izmantot pat vismazāko iespēju apliecināt Dieva darbus, jo nekad nevar zināt, kura iespēja būs pēdējā.
Dievkalpojumā tika vākti ziedojumi draudzes labierīcību pielāgošanai cilvēkiem riteņkrēslā. Gribas ticēt, ka Āgenskalna baptistu draudzes labais piemērs pamazām „pielips” arī citām draudzēm. Nākamais Invaliditātes svētdienas dievkalpojums ir paredzēts jūnijā.
Foto galerija šeit.
[:]