Sveiciens no Rīgas!
Dzīve ar Dievu ir pilna pārsteigumu.
Dodamies sabata gada pārtraukumā, mēs bijām plānojuši atpūsties, meklēt Dieva gribu un dot saviem bērniem iespēju vairāk būt kopā ar mūsu radiniekiem. Bijām domājuši, ka atgriezīsimies un kalposim Latvijā vēl nākamos 20 gadus. Taču jau apmēram sabata gada pusē mēs sapratām, ka Hījumā nākotnē varētu kļūt par mūsu mājām. Mēs bijām par to runājuši arī agrāk, taču domājām, ka tas notiks, kad būsim aizgājuši pensijā. Tagad izskatās, ka mēs varētu “pensionēties” agrāk, jo esam sākuši meklēt iespējas iegādāties savu māju Hījumā. Mēs nezinām, kad mūsu darbs kalpošanā varētu beigties (iespējams, pēc 2-5 gadiem), taču esam noslēguma sākumā.
Karolai Hījumā ļoti patika. Viņas igauņu valoda ir lieliska, un viņa ir kļuvusi ļoti pļāpīga. 😊. Septembrī viņa sāka apmeklēt bērnudārzu. Pirmo mēnesi viņa ne ar vienu nerunāja latviski, jo latviešu valoda ir paredzēta tikai sarunai ar tēti. 😊. Viņa joprojām labāk runā igauniski, bet pamazām “iedzen” arī latviešu valodu. Tā kā Karola sāka iet bērnudārzā, mēs tā kā būtu varējuši atgriezties pilna laika kalpošanā, taču…
Šī gada sākumā mums piezvanīja un pajautāja, vai mēs negribētu pieņemt ģimenē arī Karolas bioloģisko māsu. Rebeka bija piedzimusi 2018. gada aprīlī, un tad, kad saņēmām šo zvanu, viņa jau dzīvoja pie savas audžumātes, kristietes. Protams, mēs aizbraucām viņu apskatīt un centāmies saprast, vai mēs spētu audzināt vēl vienu bērnu. Atkal vajadzēja iziet cauri formalitāšu kārtošanai un apmācību kursiem, un 6. septembrī Rebeka ieradās pie mums. Pirmie divi mēneši bija ļoti grūti, jo meitenes nesatika, un abpusēja greizsirdība situāciju, protams, neuzlaboja. Interesanti, ka Rasmus ar Rebeku sapratās labi jau no pirmās dienas, bet ar Karolu tik gludi negāja. Rebeka vēl nav oficiāli adoptēta, jo viņai vispirms ir jānodzīvo pie mums seši mēneši, taču izskatās, ka mūsu ģimene no trim cilvēkiem pēkšņi ir izaugusi līdz pieciem. 😊 Tas mūs ved pie nākamā pārsteiguma…
Saskaņā ar Latvijas likumdošanu, mūsu bērniem mašīnā katram ir jāsēž savā drošības sēdeklītī. Mēs bijām plānojuši ar savu jauko un ērto mašīnu braukt vēl pāris gadus, taču tajā nepietika vietas trim bērnu sēdekļiem. Kaspars sāka lasīs sludinājumus un konstatēja, ka tādu mašīnu, par kādu sapņojam, mēs vienkārši nevaram atļauties. Pārsteidzošā kārtā mūsu sapņu mašīna jau drīz stāvēja mūsu pagalmā, un tās reģistrācijas numurs ir tāds pats kā mans (Evelyn) dzimšanas gads! Mašīnai bija nepieciešams remonts, un ir vēl dažas lietas, kas jāuzlabo, taču citādi tā ir tieši tāda mašīna, par kādu Kaspars bija sapņojis.
Pārsteigumi mūsu dzīvē turpinās, bet pašlaik mēs vēl neesam gatavi par tiem runāt. Varbūt kādā no nākamajām vēstulēm. 😊
Neraugoties uz pārmaiņā mūsu personiskajā dzīvē, Wings for Wheels turpina darbu. Drīz mēs rīkosim gadskārtējo banketu saistībā ar Starptautisko dienu cilvēkiem ar invaliditāti, esam sākuši domāt par nākamā gada vasaras nometni, Kaspars ir uzsācis mazo grupu un darbu pie podkāsta veidošanas. Tāpat viņš turpina veikt fizioterapiju. Es lielākoties esmu mājās ar Rebeku, bet reizēm man rodas izdevība nedaudz pafotografēt (vai uzrakstīt jaunumu vēstuli 😊) un piedalīties W4W darbā vismaz ar padomu, ja ne citādi.
Vēlot Dieva svētību,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola un Rebeka