[:en]
The YWAM Riga ministry Wings for Wheels (W4W) history page has been updated with a new event – “Challenge 2” – camp for people with physical disabilities. It took place 5th – 10th of July, 2009, in the Talsi Christian School (TCS). After our 2008 camp, the W4W team travelled throughout Latvia to look for a place to hold future camps, with rooms and buildings which were better suited for people in wheelchairs. We found none better than TCS. So, once again we were in TCS and it felt like home.
Preparation Continue, Challenges Come, God Meets Us
There are many challenges that came in preparing and running the camp. Even if we would come up with some other name for future camps, the challenges would still be there. Although our staff are getting more experienced, we are never faced with the same situations from year to year. This year God was reminding us that if we want to see His work happening in the camp, we have to stay in unity and fellowship with Him, concentrate and focus on Him and wait for help only from Him. As God’s children, secret of happiness is addiction to God.
After many months of praying and preparation work, co-ordinating countless details, looking for participants, staff, volunteers and assistants etc, at last we were able to see how God answered for our prayers. We got the exact amount of beds that were needed. We got a vehicle to transport people from Riga to Talsi. We found sympathetic volunteers and assistants. Not long before the camp we had enough finances to pay just for rent and only a few days of food. Just a few days before the camp we received all the money we needed. God is faithful!
Another one of these „challenges”, was that Evelyn left to go to Estonia for maternity leave and was able to help just with the camp preparation. We were praying that the baby would not be born before the due date so Kaspars would not need to leave camp and rush to Estonia. God heard our prayers and Rasmus was born the 16th of July! 🙂
„Challenge 2” Begins – Art and Dancing, God Meets Us
Participants were from various places throughout Latvia – Balvi, Rezekne, Liepaja, Ventspils, Riga, Saldus, etc. Most of our staff was from Latvia, but some staff came from the UK and Holland. For many of the participants it was their 
second or third year of W4W camp, but God also gave us new people. This time we also had Russian speaking people and all of our activities and lectures had to be translated into three languages – Latvian, English and Russian.
Each day of camp was really full. The program contained activities done in the past, and also new activities, such as quiz and devotional time. During free time participants had opportunity to use the physiotherapy „service” which was given by Kaspar and Shiona. Jorspeis – a band from Riga, created harmony with their songs. Our knowledge of geography in Middle East was tested and Shiona lead us into a „journey” to Iraq. We had three lectures, during which time we learned about the Father Heart of God, how to listen and understand God’s voice, and how in our weaknesses appears the strength of God. Guest lectures were Samuel Thomas Valuthadathil (or simply pastor Sam) and YWAM Riga leader Dave Lozinsky. (There was a participant who many years ago lost interest in going to church. Pastor Sam’s lecture touched her and after camp she began visiting „House of God” church led by Pastor Sam.)
This year the art workshop was divided into beginners and advanced groups – for those who did art for the first time, and for those who already knew basics 
and wanted learn something new. The most important thing in the art workshop is not one’s drawing ability, but their ability to go out from our mind frames and to allow „emotions in colours”, like one of our participants, Gatis, said.
There was a new activity called dancing workshop, where participants learnt a special art of dance. If we are speaking about people who are in wheelchairs and whose hand and leg movement are really limited, you can think – “what dance and what movements to music can they do? They are not hopeless!” We had a time during our Love feast, when the two teams demonstrated what they have learnt during the dancing workshop. If your legs are not moving, move your hands! If your legs and hands are not moving, move your head! If your legs, hands and head are not moving, just smile to honour the God!
Adventures Outdoors and in the Ice Age
There was an interesting and entertaining orienteering challenge in Talsi, where we needed to look for different objects and fulfil tasks. The last object was the cinema from where spontaneously got the idea to organize a „cultural event” and see the movie „Ice Age 3”. Fortunately the cinema, although it was not adapted for wheelchairs, was not an unconquerable castle and this day cinema hall was full of people with wheelchairs! It was really special event for some of participants who for years had not been in cinema.
The YWAM Valdemarpils Training Centre „ropes course” and the quad cycle driving day happened again. The participants impatiently looked forward to this time. We were praying that God would give good weather and protect us from accidents. The day started with good weather and a ready training centre staff waiting for us, with our safety belts in hand. You can’t judge people with disabilities from the outside, because these people who in everyday life looks really limited, cautious, and reserved are ready for all kinds of craziness. We saw them ready to conquer psychological barriers so much that they would be able do the element „flying squirrel” and rehearse a play for others from the altitude of 20m! It was so stirring to see how much joy they got from the „flying squirrel” element – people who are so limited in everyday situation and movement abilities.
Unfortunately we did not get to do the „huge swing”, because it began to rain. Kaspars was able to give for some a ride on the quad cycle, but the rain was too strong and we had to turn back to Talsi.
Something really fascinating and fun, was the sport games, where different competition elements were worked out so that every camp participants can take part of it. Physical limitations were compensated for with creative thinking and sincere cooperation and help between team members.
Joy and…a little sadness
Of course camp finished, and at least in heart of the people, it ended 
too early. Even if people started to feel tired from not enough sleep, from different situations they were not used at home, and from a busy daily schedule, they wanted more and more. On the last evening, after the Love feast camps participants, staff, volunteers and personal assistants came together and share their thoughtsfrom camp. Before that, everybody was able to fill out a feedback form about camp weak points, but during this sharing time we heard only positive feedback. A sincere atmosphere in the camp made the biggest impression on everybody. People were thankful that they were invited to the camp. For them it showed care and attention and their special needs were considered. Many went home with mixed feelings – joyful for experience they received and sad because they needed to leave friends. For some of them the days after camp will be like arriving back to a „home prison” and for others, they face the possibility of their health condition getting worse – it is not known whether they can take part in our next camp. But W4W team is happy and satisfied about this – that during this short camp time we were able to give them something special from the God’s Father heart, and we believe that He continues His started work.
Like Kaspars loves to say – it was not perfect, but it was good. 🙂 We are thankful to God for His faithfulness and encouragement during these moments, when we had no idea how we would be able to make it all happen. And we are really thankful for all of you – for your prayers for this camp, for your financial support, for your service to the camp, in all the ways you lovingly invested in the Wings for Wheels camp participants lives. And not only the participants, but also the staff and volunteers were really blessed. We’re already really looking forward to the camp next year!
More photos are here
Wings for Wheels team:
Ailita, Baiba, Kaspars and Evelyn[:et]Wings for Wheels’i (Riia Noorte Missiooni tööharu) ajalukku on kirjutatud veel üks rõõmus ja tähtis sündmus – „Väljakutse 2” ehk laager puuetega inimestele, mis toimus 5. – 10. juulini Talsi Kristlikus koolis. Kuigi peale eelmist laagrit sõitis W4W töögrupp Läti erinevatesse kohtadesse, et otsida paremaid ratastoolidele kohandatud ruume, Talsile samaväärset kohta leida ei õnnestunud. Vaadeldud paigad olid kas lõpuni kohaldamata, liiga kallid või ei võimaldanud mahutada plaanitavat arvu ratastoolides laagrilisi. Lõppude lõpuks otsustasime ka sel aastal kasutada Talsi Kristliku kooli koduseid ruume, kus meid lahkelt vastu võeti. Eelmisel aastal osalenud ütlesid end tundvat seal juba nagu omas kodus.
Isegi kui me kutsume tulevasi laagreid teise nimega, jääb iga laager sellegipoolest väljakutseks. Loomulikult abistab töögruppi eelmistel aastatel saadud kogemus, kuid ükski olukord ei ole täpselt samasugune. Jumal tuletas meile meelde, et tahtes näha õnnestunud laagrit ja selle ajal toimuvat Jumala tööd, on meil vaja jääda Temaga pidevasse ühendusse, koondades kogu tähelepanu Temale ning oodates abi vaid Tema käest. Jumala laste õnne saladus on sõltuvus Jumalast.
Üheks „väljakutsetest” oli asjaolu, et meil tuli hakkama saada ilma Evelynita, kes mõni nädal enne laagrit jättis oma panuse laagri ettevalmistustöödesse ning sõitis Eestisse, et rahulikes oludes veeta viimased nädalad enne lapse sündi. Me palusime Jumalalt, et Kasparil ei oleks vaja keset laagrit ootamatult Eestisse kihutada, kuna laps sünnib oodatust varem ning Jumal kuulis palvet ning Rasmus ootas kuni 16. juulini :-).
Sarnaselt eelmisele aastale olid laagerdajad Läti erinevatest kohtadest – Balvist, Rezeknest, Liepajast, Ventspilsist, Riiast, Saldusest jne. Mõni kaastöötaja sõitis kohale isegi Suurbritanniast ja Hollandist. Paljud laagrilised osalesid juba teist või kolmandat aastat järjest, kuid igal aastal annab Jumal meile uusi inimesi ja selle üle on meil ainult hea meel. Kuna osavõtjate hulgas oli ka vene rahvusest inimesi, tuli loengute ja teiste tegevuste ajal kindlustada tõlge kolme keelde – läti, inglise ja vene. Õnneks oli meie hulgas keeleoskaid inimesi ning tõlkimisega ei olnud probleeme.
Peale mitmeid kuid kestvat palvetamist, laagri ettevalmistustöid, loendamatute pisidetailide organiseerimist, osavõtjate, kaastöötajate, isiklike abistajate otsimist jne, võisime lõpuks näha Jumala imelisi palvevastuseid. Meile anti täpselt õige arv voodeid, saime kohandatud mikrobussi, millega inimesi Riiast Talsisse sõidutada ning leidsime
Talsis orienteerumine, mille jooksul otsisime erinevaid ülesannetes küsitud objekte, kujunes samuti lõbusaks ja huvitavaks. Viimaseks objektiks oli kino, mille juures tekkis spontaanne idee organiseerida ühine „kultuuriüritus” ja vaadata filmi „Ice Age 3” (Jääaeg 3). Õnneks ei olnud kino, kuigi ratastoolidele kohandamata, võitmatu kindlus ning sel päeval oli kinosaalis üheaegselt nii palju ratastoolides inimesi, keda seal pole nähtud kogu selle kino eluaja vältel. Mõned laagrilistest polnud juba aastaid kinos käinud ning nende jaoks sai sellest väga eriline sündmus.
Kannatamatult oodati päeva, et sõita Noorte Missiooni Õppekeskusesse Valdemarpilsis, kus ootas seiklusrada ja võimalus saada ATV-ga sõidutatud. Me palvetasime, et Jumal annaks hea ilma ja kaitseks viperuste ja traumade eest. Päev algas üsna ilusa ilmaga ja ei paistnud, et peaksime plaane muutma. Õppekeskuses meid juba oodati ning kõik, kes soovisid, said endale turvarihmad. Tuleb öelda, et puuetega inimeste puhul ei tasu otsustada selle järgi kuidas nad välja paistavad, sest mõned, kes igapäevaelus on tasased, mõistlikud ja tagasihoidlikud, on valmis erinevateks pöörasusteks, kui neile ainult antake selleks võimalus. Ilmnes, et ollakse valmis ületama endas psüholoogilisi barjääre, et olla „lendorava” rollis ja esitada näiteproovi 20 meetri kõrguselt! Liigutav oli näha, kui vaimustatud olid „lendorava” elemendist need inimesed, kes on igapäevaselt oma liikuvuse ja liigutuste võime poolest väga piiratud ning abitud.
Kahjuks Hiigelkiigeni me sel aastal ei jõudnud, kuna taevas läks pilve ja hakkas sadama. Kaspar jõudis veel mõnda inimest ATV-ga sõidutada, aga vihm oli ikkagi liiga tugev, et loodetut jätkata. Meil tuli Talsisse tagasi sõita ja programmi muuta.
Sportmängud osutusid väga kaasakiskuvateks ja lõbusateks. Erinevad võistluselemendid olid välja töödatud nii, et ükski laagrilistest ei pidnud jääma kõrvaltvaatajaks. Füüsilised takistused kompenseeris loov mõtlemine, oma rühma koostöö ja vastastikkune abi.
Loomulikult saabus laagri lõpp liiga kiiresti ning vähemalt südame põhjas sooviti, et laager veel kaua kestaks. Tähtsust ei omanud see, et tunti väsimust väljamagamata öödest, pingelisest programmist ning koduga võrreldes harjumatutest olukordadest. Viimasel õhtul enne armastussöömaaega tulid kokku kõik laagrilised – osavõtjad, vabatahtikud ja isiklikud abistajad, et jagada laagri muljeid. Enne seda oli kõigil võimalus anonüümsel tagasisidemelehel kritiseerida laagri nõrku kohti, kuid muljetamise ajal kuulsime vaid positiivset tagasisidet nii staazikatelt kui ka esimest korda osalejatelt, nii kristlastelt kui mitte-kristlastelt. Osalejatele jättis kustumatu mulje laagri südamlik miljöö. Oldi tänulikud laagrisse kutsumise eest ning selle eest, et siis arvestati nende erivajadustega. Paljud lahkusid vastandlikke mõtetega – rõõmsalt kogetu eest ning kurvalt, sõpradest lahkumise pärast. Mõned läksid tagasi „kodu vangistusse”, teiste tervislik seisund halveneb iga aastaga ning seetõttu ei ole teada, mis ootab neid järgmisel aastal. W4W töögrupp on rahul, et võisime jagada selle lühikese laagriaja jooksul midagi erilist Jumala Isa südamest, ja usume, et Jumal viib oma alustatud töö lõpuni.
Nagu Kaspar tavatseb öelda – ei olnud perfektne, aga oli hea. 🙂 Oleme Jumalale tänulikud tema ustavuse, kinnituse ja julgustuse eest – nende hetkede eest, kui ei olnud aimugi, kuidas me selle kõigega hakkama saame. Oleme väga tänulikud igaühele, kes selle laagri eest palvetas, kes toetas finantsiliselt, kes oma teenimisega või muul viisil andis oma armastuse panuse Wings for Wheels’i laagri osavõtjate, kaastööliste, vabatahtlikute ja isiklike abistajate ellu – me kõik kogesime Jumala õnnistust. Ootame juba järgmist laagrit!
Wings for Wheels töögrupp:
Ailita, Baiba, Kaspars ja Evelyn
Rohkem pilte näeb siit
[:LV]„Jaunatnes ar misiju” kalpošanas Wings for Wheels vēstures lappusēs ierakstīts vēl viens priecīgs un nozīmīgs notikums – nometne cilvēkiem ar invaliditāti, kuras nosaukums šogad bija „Izaicinājums 2”. Tā notika 5. – 10. jūlijā Talsu Kristīgajā skolā. Lai gan pēc iepriekšējās nometnes W4W darba komanda apbraukāja vairākas vietas, meklējot ēkas un telpas, kas būtu vairāk piemērotas cilvēkiem ratiņkrēslos, neko labāku atrast neizdevās, jo apskatītie varianti bija vai nu nepilnīgi pielāgoti vai nespēja uzņemt tik lielu skaitu cilvēku ratiņkrēslos, vai arī bija ļoti dārgi. Galu galā nolēmām arī šogad izmantot Talsu Kristīgās skolas mājīgās telpas, kurās tikām sirsnīgi uzņemti. Daži dalībnieki, kas šogad piedalījās otro gadu pēc kārtas, teica, ka jūtoties tur kā savās mājās.
Pat ja turpmāk mums nometnēm katru gadu izdosies izdomāt kādu citu nosaukumu, katra no tām tik un tā paliks izaicinājums. Protams, darbiniekiem palīdz iepriekšējos gados gūtā pieredze, bet nekad nav pilnīgi vienādu situāciju, un Dievs mums atgādina – lai nometne izdotos un tajā tiešām notiktu Dieva darbi, mums jāpaliek nepārtrauktā savienībā un sadarbībā ar Viņu, jākoncentrējas uz Viņu un visa palīdzība jāgaida no Viņa. Dieva bērnu veiksmes noslēpums ir – atkarība no Dieva.
Viens no tādiem „izaicinājumiem” bija apstāklis, ka mums vajadzēja iztikt bez Evelyn, jo viņa jau pirms nometnes, atstājusi savu ieguldījumu nometnes gatavošanas priekšdarbos, aizbrauca uz Igauniju, lai mierīgākās noskaņās pavadītu pēdējās nedēļas pirms mazuļa piedzimšanas. (Tiesa, nezinu, cik mierīgi viņai bija ap sirdi, domājot par to, kā nu mums tur nometnē iet.) Mēs arī lūdzām Dievu, lai dzemdības nesāktos ātrāk un Kasparam nevajadzētu nometnes vidū atstāt visu un traukties uz Igauniju. Dievs šo lūgšanu uzklausīja. 🙂
Arī šogad nometnē piedalījās cilvēki no visdažādākajām Latvijas vietām – Balviem, Rēzeknes, Liepājas, Ventspils, Rīgas, Saldus u.c., bet daži darbinieki bija atbraukuši pat no Lielbritānijas un Nīderlandes. Daudzi no dalībniekiem nometnē piedalījās jau otro un trešo gadu pēc kārtas, bet Dievs mums bija devis arī jaunus cilvēkus, par kuriem mums bija īpašs prieks. Šoreiz nometnes dalībnieku vidū bija arī daži krievvalodīgie, līdz ar to tulkojumu lekciju un citu aktivitāšu laikā vajadzēja nodrošināt ne vien uz latviešu vai angļu valodu, bet arī uz krievu valodu. Par laimi, mums bija cilvēki, kas to veiksmīgi prata izdarīt.
Pēc vairāku mēnešu lūgšanām un darba, ko prasīja nometnes organizēšana, neskaitāmu sīkumu saskaņošana, dalībnieku, darbinieku, asistentu meklēšana u.c, beidzot varējām redzēt, kā Dievs ļoti koncentrēti un intensīvi atbild uz mūsu lūgšanām. Mēs dabūjām tieši tik daudz gultu, cik mums noteikti bija vajadzīgs. Mēs dabūjām transportu, ar ko cilvēkus no Rīgas nogādāt Talsos. Atradām atsaucīgus palīgus un asistentus. Neilgi pirms nometnes sākšanās mums bija tikai tik daudz naudas, lai samaksātu par telpu īri un vēl drusciņ būtu ēšanai, bet tad pirms pašas nometnes dažu dienu laikā Dievs lika atnākt vēl vairākiem simtiem latu, līdz ar to mēs varējām bez bažām samaksāt par transportu, degvielu, produktiem un visu, kas vien nometnes laikā bija nepieciešams. Dievs ir uzticams!
Dienas nometnē bija ļoti piepildītas. Programmā iekļāvām gan jau zināmas aktivitātes, gan izmēģinājām šo to jaunu, piemēram, prāta spēli jeb viktorīnu un 15 minūšu ilgu pārdomu laiku, kurā katru dienu kāds no darbiniekiem dalījās ar Dieva vārda vēsti. Brīvajā laikā dalībniekiem bija iespējams izmantot fizioterapijas „pakalpojumus”, un šoreiz Kasparam palīdzēja Shiona Alston. Īpašu noskaņu Dieva priekšā ar savām dziesmām radīja grupa Jorspeis. Tikai pārbaudītas arī mūsu zināšanas Tuvo Austrumu ģeogrāfijā, un Shiona mūs vadīja „ceļojumā” uz Irāku. Bija trīs lekcijas, kuru laikā mācījāmies par Dieva Tēva sirdi, kā klausīties un pazīt Dieva balsi un kā mūsu nespēkā varens parādās Dieva spēks. Vieslektori bija mācītājs Samuels Tomass Valutadatils (jeb vienkārši mācītājs Sems) un JAM Rīgas nodaļas vadītājs Deivs Lozinskis. (Vienai no dalībniecēm, kura vairākus gadus bija zaudējusi vēlēšanos iet uz kādu draudzi, Sems tik ļoti „gāja pie sirds”, ka viņa pēc nometnes jau paguvusi aiziet uz viņa vadīto dievkalpojumu draudzē „Rīta zvaigzne”.)
Gleznošanas nodarbības šoreiz tika dalītas tā, lai roku iemēģināt varētu gan pilnīgi iesācēji, gan tie, kas pamatus ir apguvuši un var savas zināšanas un prasmes papildināt ar kādiem jauniem gleznošanas paņēmieniem. Galvenais ir uzdrīkstēties un iziet ārā no prāta rāmjiem, ļaujoties, kā izteicās mūsu dalībnieks Gatis, „krāsu emocijai”.
Jauns akcents nometnē bija arī tēlotājmākslas nodarbības, kurās dalībnieki mācījās īpašu dejas un kustību mākslu. Kad runa ir par cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos un kuru kāju un roku kustības ir ļoti ierobežotas, varētu domāt – kāda te deja un kāda te kustēšanās līdzi mūzikai? Tomēr nav tik bezcerīgi, un par to mēs pārliecinājāmies noslēguma vakarā Mīlestības mielastā, kad divas grupas demonstrēja, ko ir apguvušas tēlotājmākslas nodarbību laikā. Ja nekustas kājas, kustini rokas! Ja nekustas ne kājas, ne rokas, kustini galvu! Ja nekustas ne kājas, ne rokas, ne galva, vienkārši smaidi Dievam par godu!
Interesanta un jautra bija arī orientēšanās pa Talsiem, meklējot dažādus uzdevumā norādītos objektus. Pēdējais objekts bija kinoteātris, pie kura arī radās spontāna un nometnes programmā iepriekš neplānota ideja noorganizēt kopīgu „kultūras pasākumu” un noskatīties filmu „Ice Age 3”. Par laimi, kinoteātris, lai arī ne gluži pielāgots, tomēr nebija neieņemams cietoksnis, un tajā dienā kinoteātra zālē vienlaikus ieradās tik daudz cilvēku ratiņkrēslos, cik tur laikam gan nav bijis visā kinoteātra pastāvēšanas laikā. Daži no nometnes dalībniekiem jau gadiem ilgi nebija bijuši uz kino, un viņiem tas bija ļoti īpašs notikums.
Ar nepacietību tika gaidīta diena, kad braucām uz JAM Apmācības centru Valdemārpilī, kur gaidīja „Virves kurss” un iespēja izvizināties ar kvadraciklu. Mēs bijām lūguši par šo dienu, lai Dievs dod labu laiku un pasargā no jebkādām kļūmēm un traumām. Diena arī sākās ar itin jauku laiku, un neizskatījās, ka plānoto izbraukumu vajadzētu atcelt. Apmācības centrā mūs sagaidīja un visiem, kas vēlējās, tika apliktas drošības siksnas. Jāsaka, nespriediet par cilvēkiem ar invaliditāti pēc viņu ārējā izskata, jo daži, kas ikdienā izskatās tik rāmi, apdomīgi un atturīgi, ir gatavi uz visādiem trakumiem, ja tikai viņiem tiek dota iespēja un nodrošināta nepieciešamā palīdzība. Izrādās, cilvēks gatavs kāpt pāri daudzām psiholoģiskām barjerām sevī, lai tikai varētu patēlot „lidvāveri” un paraudzīties uz citiem no 20 metru augstuma! Tik saviļņojoši bija redzēt, cik daudz prieka un sajūsmas no „Lidojošās vāveres” elementa guva cilvēki, kuri ikdienā savās kustībās un pārvietošanās spējās ir tik ierobežoti un nevarīgi.
Diemžēl līdz Milzu šūpolēm mēs šoreiz netikām, jo debesis apmācās un sāka līt. Kaspars vēl kādus paguva pavizināt ar kvadraciklu, bet lietus tomēr bija pārāk spēcīgs, lai varētu turpināt iecerēto. Vajadzēja vien atgriezties Talsos un nedaudz mainīt programmu.
Ļoti aizraujošas un jautras izvērtās arī sporta spēles, kur dažādi sacensību elementi bija izstrādāti tā, lai tajos varētu piedalīties ikviens nometnes dalībnieks. Fiziskos ierobežojumus kompensēja radoša izdoma un sirsnīga sadarbība un izpalīdzība starp komandu dalībniekiem.
Protams, nometnes noslēgums pienāca pārāk drīz, vismaz ar sirdi gribējās vēl un vēl, lai gan pamazām sevi aizvien vairāk lika just nogurums no nepietiekamas izgulēšanās, apstākļiem, kas tomēr nebija tādi, kā mājās pierasts, kā arī diezgan spraigais dažādu aktivitāšu ritms. Pēdējā vakarā pēc Mīlestības mielasta nometnes dalībnieki, darbinieki, palīgi un asistenti sanāca lokā, lai padalītos ar nometnē gūtajiem iespaidiem. Pirms tam rakstītajās atsauksmju lapās katram bija iespēja izteikties arī par nometnes kļūmēm un vājajām vietām, bet šajā dalīšanās laikā mēs dzirdējām tikai pozitīvas atsauksmes un vērtējumus, arī no to puses, kas bija pirmo reizi un kas nebija kristieši. Galvenokārt uz visiem iespaidu bija atstājusi labvēlības un sirsnības pilnā atmosfēra, kas caurstrāvoja visu nometni. Cilvēki bija pateicīgi par to, ka viņi uzaicināti, ka viņiem parādītas rūpes un uzmanība, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības. Daudzi devās mājās ar dalītām jūtām – ar prieku par iegūto un ar skumjām par šķiršanos no draugiem. Dažiem no viņiem turpmākās dienas atkal aizritēs „mājas ieslodzījumā”, un dažu veselības stāvoklis ar katru gadu pasliktinās: nav zināms, vai viņi nākamgad varēs piedalīties. Bet esam laimīgi un gandarīti par to, ka šajā īsajā nometnes laikā varējām viņiem iedot kaut ko īpašu no Dieva Tēva sirds, un ticam, ka Dievs Savu iesākto darbu turpinās.
Kā Kaspars mēdz teikt, nebija perfekti, bet bija labi. 🙂 Mēs pateicamies Dievam par Viņa uzticību, stiprinājumu un iedrošinājumu brīžos, kad nebija ne jausmas, kā to visu izdarīsim, un mēs ļoti pateicamies ikvienam, kas lūdzis par šo nometni, kas atbalstījis ar finansēm, ar savu kalpošanu vai jebkādā citā veidā devis mīlestības ieguldījumu Wings for Wheels nometnes dalībnieku dzīvēs. Un ne jau viņu vien, arī darbinieki un palīgi ir tikuši ļoti svētīti. Jau ļoti gribas nākamo nometni!
Wings for Wheels – Ailita, Baiba, Kaspars, Evelyn
Vairak bildes ir šeit.
[:]