[:en]It is pleasure to announce that the YWAM Riga ministry, Wings for Wheels, had its summer camp called “Challenge 4“ at Raiskums’ boarding school 2nd – 9th of July, 2011. We had 23 Latvian and Russian speaking participants with mobile disabilities (and some with sight problems) from all over Latvia. We had 24 assistants/helpers from Latvia, Estonia and Finland to facilitate the camp.
It is already known for us that “Challenge camp” is not only challenging for participants, but also for us organizers. Raiskums Boarding School is the special school for children with mobile disabilities. It means we did not need to make food by ourselves, we did not need to bring in beds, did not need to worry if it is possible to use shower with wheelchair etc. But this camp was much more expensive to run than previous camps. Two weeks before we needed to make payment, we did not have the money and we already started to think that maybe we need to cancel the camp. Same day big amount of finances came in and it opened the way for small incomes and by the end of the camp we had all the finances needed. God was faithful, again!!
Having a camp in new place gave us also new possibilities and new ideas to add to our regular daily schedule. We had a quiz to challenge brain “muscles”, we had morning exercises to challenge sleepy bodies, photo game to challenge acting skills, orienteering with interesting tasks to challenge not to get lost in new area, sport and games to 
challenge physically and two physiotherapists to challenge participants’ bodies. We also had lectures to challenge people spiritually. This year we spoke about how to treat low self image, how to understand God’s calling in your life, what to do if life challenges your faith and how to use difficulties to get closer to God.
We also had new challenges and three different art workshops. In the first, participants were allowed to let their fantasy fly and to make a collage using their own photo and old magazines. We saw how everybody was able to give themselves a new personality and to become a hero, a knight, a model, a celebrity etc. We did get really interesting exhibition with all these collages. For a second workshop we invited a man who taught us glass blowing and how to make jewelry from glass. Every brave participant was able to make something from glass. It was not a problem if he/she was blind or was not able to use hands properly, because master was all the time there and guided hands to make something beautiful. During third art workshop everybody was able to use leather and pearls and to make their own jewelry. People really liked the possibility to make something with their own hands.
During evenings we had planned to have more peaceful events like movie night and funny games evening. We also did trip to Uganda (because of lack of transportation we couldn’t fly there, but with the help of Kaspars who shared photos and stories we visited Uganda). For the first time we were able to have a campfire evening. It became everybody favorite activity in the camp.
For the last three years we have had rope course to challenge people physically and to show for them that there is no limitation they can do. This year we were too far from YWAM Valdemarpils and were not able to go there. Instead of this we went for rafting on Gauja River. It was challenging already to get down to the river with 14 wheelchairs (adding other people with mobile challenges), to get divided 
into three rafts and to have two hour drive on the river. We were warned that it can be a bit hard for people in wheelchairs to get up to the mini Zoo where we wanted to go, but we decided to face this challenge and not to give up. It came out that we needed to do some ‘mountain climbing’ in sand in a very narrow road close to the deep ditch which for many of us seemed impossible to conquer. After hour of planning, carrying, pushing, aching backs and exhausted men, we had all the participants up to the hill and ready to go to the Zoo. One participant in wheelchair wrote in last day for a feedback paper: “Thank you for hard work during rafting day. You did indeed rise us up on wings, because you gave us possibility to experience everything other participants did”. After reaching the destination we met many llamas and camels and the day was complete and the memories will stay with us long.
It was the first year when we had worship leaders joining our camp. It was also the first time that we had Pentecostal pastor joining us for a week helping assist a participant, leading church service and helping to lead at least one 
participant to the God (there were maybe more, but at least one person came to us to announce it). God is great!
Even the weather forecast promised rain and thunder for all the camp week. However we only received a little rain and none of our outside activities needed to be cancelled. We were laughing that it is good we will not have longer camp, because local farmers would be very unhappy to have such a nice dry weather for all the summer 🙂
We want to thank everybody who prayed, who gave financially and who came to help us. For some of the participants it is the only time in the year they are getting out of home and meeting other people. Many participants were Christian, but not able to visit church. This camp gave for them possibility to have fellowship with other Christians. Thank you so much that you made all of this possible.
God bless you!
Wings for Wheels team:
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Ailita, Baiba and Sanita
More photos are here
[:et]Rõõm on teatada, et “Challenge 4” (Väljakutse, katsumus ingl.k) – Riia Noorte Missiooni Wings for Wheels tööharu kristlik suvelaager liikumispuuetega inimestele toimus 2. – 9. juuli Raiskumi Internaatkoolis. Läti erinevatest paikadest saabus Cesise lähedale 23 läti ja vene rahvusest laagrilist. Neile lisaks tuli kohale 24 isiklikku abistajat/vabatahtlikku Lätist, Eestist ja Soomest aitamaks osavõtjatel erinevate katsumustega toime tulla.
Raiskumi Internaatkool on erikool (liikumis)puuetega lastele. Seega sel aastal ei tulnud meil kohale tuua voodeid, jagada tuba paljude inimestega, muretseda, kas ikka on võimalik ratastoolis dušširuumi pääseda, seista kahe ratastooliga ligipääsetava WC järjekorras, teha süüa ja nõusid pesta. Juba eelnevatel aastatel oleme õppinud, et laager ei ole katsumuseks ainult osalistele vaid teeb ka organiseerijate elu põnevaks. Ka sel aastal oli meie väljakutseks raha või siis õigemini selle puudumine. Raiskumi kooli mugavused maksid väga palju ning kaks nädalat enne maksmise tähtpäeva oli meil olemas vaid väike osa sellest rahast. Me hakkasime juba mõtlema ka sellele võimalusele, et äkki peame sel aastal laagri ära jätma. Samal päeval jõudis meie pangakontole suur summa ning peale seda hakkasid saabuma ka väiksemad summad ning kõik plaanitu sai teoks! Jumal sai meile järjekordselt kinnitada, et Tema varustab meid kõigega, kui oleme Tema juhtimises.
Laagriprogrammis oli mitmeid juba läbiproovituid katsumusi: viktoriin, et panna proovile aju „lihas“; hommikvõimlemine, et uni kehast välja sirutada; fotomäng, et tuleproovi saaks näitlemis- ja pildistamisoskus; orienteerumine, et leida võõras kohas õige tee; sportmängud, et panna proovile oma kehaline võimekus ning kaks füsioterapeuti, kes töötasid kõikide soovijatega individuaalselt. Sel aastal toimusid loengud teemadel: madala enesehinnagu ravi, kuidas mõista Jumala kutset oma elus, mida teha kui elu seab usule katsumusi ning kuidas läbi raskuste Jumala juurde jõuda.
Samas, kuna laager toimus uues kohas, oli ka programmis mitmeid uusi põnevaid väljakutseid. Sel aastal oli meil kolm erinevat kunstitöökoda. Esimeses töötoas võis lasta oma fantaasial lennata ning teha kollaažpilt kasutades oma fotot ja vanu ajakirju. Iga osaleja sai muuta end kellegiks teiseks ning me nägime tuttavaid nägusid rüütlitena, kangelastena, modellidena jne. Teise töötoa viis läbi klaasipuhumise meister, kes õpetas kuidas klaasi töödelda ning kuidas klaasist ripatseid ja muud huvitavat valmistada. Igale osalejale anti võimalus oma oskust kinnitada ning endale midagi ise valmistada. Probleemiks polnud ei nägemispuue ega ka käeline võimekus, kuna meister seisis kogu aja õpilaste selja taga ning abistas kus vaja. Tänu sellele sai igaüks endale väga originaalsed ripatsid. Kolmandas töötoas oli võimalik nahka ja pärleid kasutades teha erinevaid aksessuaare – käevõrusid, kõrvarõngaid, kaelakeesid jne.
Õhtuprogrammis olid rahulikumad sündmused – filmiõhtu, naeruteraapia (ehk naljakad mängud). Ühel õhtul „sõitsime“ Kaspari juhtimisel ja piltide abil Ugandasse ja vaatasime maailma läbi aafriklaste silmade. Teisel õhtul saime oma laagri ajaloos esimest korda istuda ümber laagrilõkke, süüa vorste, ülistada ning kuulata osalejate tunnistusi Jumala leidmisest ning sellest mis muutuse see kaasa tõi. Lõkkeõhtu hääletati kõigi laagriliste poolt laagri kõige toredamaks sündmuseks.
Kolmel eelneval aastal on laagri ekstreempäeva kuulunud seiklusrada. Selle päeva mõtteks on näidata osalistele, et füüsiline olukord ei sea piire ning kõik raskused on ületatavad. Sel aastal olime me Valdemarpilsi Noorte Missiooni keskusest liiga kaugel ning seetõttu läksime ekstreempäeval hoopis Gauja (Koiva) jõele parvetama. Katsumuseks oli juba see, kui pidime 14 ratastoolides inimest kõrgelt kaldalt kolmele parvele aitama ning nendega koos kaks tundi mööda Gauja jõge parvetama. Meid teenindanud kompanii hoiatas, et maabumine ja mini loomaaeda jõudmine võib olla ratastoolides klientidele natuke keeruline, aga me otsustasime selle väljakutse vastu võtta. Kohale jõudes selgus, et „natuke keeruline“ tähendas „mägironimist“ ratastoolist kitsamal teel kõrge kraavi veerel. Alguses tundus paljudele, et see on meie jaoks ületamatu takistus, aga peale tund aega plaanimist, tassimist, lükkamist, tõmbamist, haigeid selgu ja rampväsinud mehi, olid kõik õnnelikult üles jõudnud ning valmis kohtumaks laamade ja kaamelitega. Ekstreempäev läks korda ning mälestused sellest päevast jäävad meiega veel kauaks.
Esimest korda oli meil laagrisse plaanitud ülistus (mitte, et me seda poleks eelnevatel aastatel soovinud, aga vabatahtlike hulgas ei ole olnud muusikut/ülistusjuhti) ning esimest korda oli laagris abiliseks nelipühi koguduse pastor. Tema igapäevaseks ülesandeks oli olla isiklik abistaja, aga sellele lisaks viis ta läbi jumalateenistuse ning aitas vähemalt ühel osavõtjal Jeesuse oma ellu vastu võtta (neid, kes selle otsuse tegid, võis olla ka rohkem, aga vaid üks tuli sellest meile rääkima).
Ilmateade lubas küll kogu laagri ajaks vihma ja äikest, aga meie nautisime ilusat ilma.Siiski laagri jooksul sadas ka natuke vihma, aga me ei pidanud mitte ühtegi vabaõhu üritust ära jätma. Me naersime, et küll on hea, et me laager pikemalt ei kesta, sest kohalikud talunikud ei oleks vist väga õnnelikud kogu suve kestva sooja ja ilusa ilma üle 🙂
Mitmetele osalejatele on laager ainukeseks võimaluseks kodust lahkuda, teiste inimestega kohtuda ning kristlastega osaduses olla, sest kahjuks ei ole paljud kogudused ratastoolides inimestele ligipääsetavad. Seega suur tänu kõikidele, kes laagri eest palvetasid, kes toetasid seda finantsiliselt, kes tulid vabatahtlikeks ning aitasid „Challenge 4“ laagril teoks saada.
Jumala õnnistusi soovides,
Wings for Wheels tiim:
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Ailita, Baiba, Sanita
Rohkem pilte leiab siit
[:LV]Ar prieku varam pavēstīt, ka JAM Rīga kalpošanas Wings for Wheels vasaras nometne “Izaicinājums 4” ir notikusi! Tā norisinājās Raiskuma Speciālajā internātpamatskolā 2011. gada 2.-9. jūlijā, un tajā piedalījās 23 latviski un krieviski runājoši dalībnieki – cilvēki ar kustību un redzes traucējumiem no visas Latvijas. Lai sekmētu nometnes norisi, mums pievienojās arī 24 asistenti un palīgi no Latvijas, Igaunijas un Somijas.
Mēs jau sen esam pārliecinājušies, ka nometne “Izaicinājums” ir izaicinājums ne tikai dalībniekiem, bet arī mums, organizatoriem. Raiskuma Speciālā internātpamatskola ir īpaša skola bērniem ar pārvietošanās grūtībām, līdz ar to mums pašiem atkrita rūpes par ēdiena gatavošanu, par guļvietām, nevajadzēja raizēties, vai dušas būs piemērotas cilvēkiem ratiņkrēslos, u. tml. Bet šīs nometnes organizēšanai bija nepieciešams daudz vairāk naudas nekā iepriekšējām nometnēm. Divas nedēļas pirms datuma, kad mums vajadzēja skolai ieskaitīt līgumā noteikto maksu, mums vēl nebija nekā, un mēs jau sākām domāt, vai nometni nevajadzēs atcelt. Bet tad kādu dienu mūsu kontā tika ieskaitīta liela naudas summa, kurai sekoja virkne mazāku summu, un nometnes beigās mēs bijām saņēmuši visu mums nepieciešamo finansējumu. Dievs atkal bija apliecinājis Savu uzticību!
Tas, ka nometne notika jaunā vietā (iepriekšējos gados to rīkojām Talsos), deva mums jaunas iespējas un ierosmi jaunām idejām, ar ko papildināt jau izstrādāto dienas grafiku un nometnes programmu. Mums bija viktorīna – izaicinājums smadzeņu “muskuļiem”, mums bija rīta vingrošana – izaicinājums miegainajam ķermenim; foto spēle, kas rosināja likt lietā savas radošās spējas; orientēšanās ar interesantiem uzdevumiem, kas bija izaicinājums nenomaldīties nepazīstamajā apkārtnē; sports un spēles, kur vajadzēja aktīvi darboties, un divi fizioterapeiti katru dienu gādāja par izaicinājumu dalībnieku fiziskajam ķermenim. Mums bija arī lekcijas, lai aktivizētu dalībnieku garīgo cilvēku. Šajā gadā mēs mācījāmies par to, kā dziedināt zemu pašapziņu, kā saprast Dieva aicinājumu mūsu dzīvei, ko darīt, kad dzīve met izaicinājumu mūsu ticībai, un kā caur grūtībām vairāk tuvoties Dievam.
Mums bija arī jauni izaicinājumi un trīs dažādas mākslas darbnīcas. Pirmajā dalībniekiem bija iespēja ļaut vaļu savai fantāzijai un izveidot kolāžu, izmantojot savu foto un izgriezumus no žurnāliem. Mēs varējām vērot, kā ikviens spēja piešķirt sev jaunu tēlu, kļūstot par varoni, bruņinieku, modeli, slavenību u.c. No šīm kolāžām mēs varējām izveidot patiešām interesantu izstādi. Otrās mākslas darbnīcas vadīšanai mēs bijām uzaicinājuši meistaru, kurš mums mācīja par stikla pūšanu un rādīja, kā no stikla veidot rotaslietas. Katram drosmīgajam bija iespēja izgatavot kaut ko no stikla. Tas, ka dalībnieks bija neredzīgs vai nespēja darboties ar rokām, nebija nekāds šķērslis, jo meistars visu laiku bija līdzās un turēja dalībnieka rokas, lai rezultātā taptu kaut kas skaists. Trešajā mākslas darbnīcā visi varēja no ādas un pērlītēm izgatavot sev kādas rotas vai aksesuārus. Cilvēkiem tiešām patika šī iespēja izgatavot kaut ko pašiem ar savām rokām.
Vakariem mēs bijām ieplānojuši dažus mierīgākus pasākumus, tādus kā filmas skatīšanās un jautras spēles. Mēs devāmies arī ceļojumā uz Ugandu (tā kā nebija piemērota transporta, mēs nevarējām uz turieni aizlidot, bet Kaspars mums palīdzēja turp nokļūt ar fotoattēlu un sava stāstījuma palīdzību). Pirmo reizi mums bija iespēja sarīkot vakaru pie ugunskura, un šis notikums pārējo aktivitāšu starpā ieguva visaugstāko nometnes dalībnieku un darbinieku novērtējumu.
Pēdējos trīs gadus mūsu nometnēs bija “virves kurss”, lai izaicinātu cilvēkus ar invaliditāti un dotu viņiem iespēju pārliecināties, ka nav robežu tam, ko viņi var darīt. Šogad mēs bijām tālu prom no JAM Valdemārpils Apmācību centra un “virves kursu” izmanot nevarējām. Tā vietā mēs devāmies izbraucienā ar plostiem pa Gauju. Pietiekams izaicinājums jau bija nogādāt pa smilšaino krastu lejā pie upes 14 cilvēkus ratiņkrēslos un citus, kam bija pārvietošanās grūtības, izvietoties pa trim plostiem un divas stundas peldēt pa upi. Mēs bijām brīdināti, ka būs pagrūti nogādāt cilvēkus ratiņkrēslos līdz nelielajam zoodārzam Rakšos, kas bija mūsu ceļojuma mērķis, tomēr nolēmām pieņemt šo izaicinājumu un neatkāpties. Izrādījās, ka mūs gaidīja īsts “alpīnisms”, jo vajadzēja tikt augšā pa smilšainu un ļoti šauru taku, kas veda gar dziļu, lietus izskalotu bedri. Daudziem no mums sākumā šķita, ka tas ir nepārvarams šķērslis, tomēr pēc rūpīgas plānošanas, nešanas, stumšanas, vilkšanas, sāpošiem muskuļiem un nogurušiem vīriem, visi dalībnieki bija nogādāti augšā krastā, un mēs devāmies uz zoodārzu. Kāda no dalībniecēm nometnes pēdējā dienā atsauksmju lapā rakstīja: “Paldies Jums par smago darbu plostu dienā. Jūs tik tiešām pacēlāt mūs spārnos, jo devāt mums iespēju piedzīvot visus mirkļus kā pārējie dalībnieki!” Sasnieguši galamērķi, mēs ieraudzījām daudzas lamas un kamieļus, un diena bija galā. Bet atmiņas par to saglabāsies ilgi.
Šis bija pirmais gads, kad mums nometnē bija savi slavēšanas vadītāji, un šis arī bija pirmais gads, kad mums pievienojās Vasarsvētku draudzes mācītāja, kas visu nedēļu kalpoja kā asistente vienai no dalībniecēm, vadīja svētdienas dievkalpojumu un palīdzēja vismaz vienam dalībniekam nākt pie Dieva (varbūt tādu bija vairāk, bet viens cilvēks mums savu izvēli darīja zināmu). Dievs ir varens!
Sinoptiķi bija solījuši lietu un negaisu visu nometnes nedēļu, taču mums tika vien neliels lietutiņš, un mums nevajadzēja atceltu nevienu no mūsu “brīvdabas pasākumiem”. Mēs jokojām: – labi, ka mūsu nometne ilgst tikai nedēļu, jo vietējie lauksaimnieki būtu ļoti nelaimīgi, ja tik saulains un sauss laiks ilgtu visu vasaru. 🙂
Mēs gribam pateikties katram, kas lūdza, atbalstīja mūs ar ziedojumiem un nāca mums palīgā. Daļai nometnes dalībnieku šī ir vienīgā iespēja gadā, kad viņi var izkļūt no savām mājām un satikties ar citiem cilvēkiem. Daudzi no dalībniekiem bija kristieši, bet viņiem nav iespējams tikt uz draudzi. Šī nometne sniedza viņiem iespēju būt sadraudzībā ar citiem kristiešiem. Liels paldies jums, ka palīdzējāt visam šajā vēstulē stāstītajam notikt!
Lai Dievs jūs svētī!
Wings for Wheels komanda:
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Ailita, Baiba un Sanita
Bildes ir šeit[:]