[:en]
Greetings from Hiiumaa!
As the title suggests, life on Hiiumaa, nestled between the forest and the sea, has been anything but dull. One early spring morning, we woke up to a racket coming from the roof above our bedroom. A pair of ducks was wandering around, seemingly reluctant to return to the ground. Thankfully, we were spared the sight of a duck nest on our roof!
One summer night, I woke up to Kaspars running around the bedroom, trying to catch something. It turned out that a baby bat had flown in to hunt. In the morning, we found it asleep on our dresser, exhausted from its night-time adventures. We were able to help it return to a more suitable environment. At least we had a mosquito- and fly-free night! 🙂
We have now been back on Hiiumaa for over two years. Adjusting was hardest for me (Evelyn), but it seems that I am finally “settling in.” My biggest challenge this year has been searching for a new job. Wonderful colleagues, 100% remote work, and flexible hours made my previous position a perfect fit for our family life. Unfortunately, in August, the Lithuanian headquarters decided to lay off all copywriters and product specialists.
As a result, I’ve had more time to rest and catch up on work for EDN (European Disability Network). I’ve also attended several courses on artificial intelligence to develop my skills further. Currently, I’m actively looking for part-time remote work that would allow me to balance family time and my contribution to EDN’s mission. Financially, we’re managing for now, and I’ve decided I won’t start worrying until February if nothing new comes up. 🙂
Thanks to the unexpected free time, our family welcomed a little Jack Russell puppy named Frodo, bringing balance between the male and female members of the household. Frodo, our “Latvian” dog, seems to have a calmer temperament than the typical Jack Russell. However, at dog training, even large German Shepherd puppies are quick to feel Frodo’s sharp puppy teeth if they get too close to his treats! 🙂
No major changes have occurred for the other members of our family. Kaspars continues to work part-time as a physiotherapist at Hiiumaa Hospital and travels to Latvia once a month. Rebeka (6) is in her final year of kindergarten, Karola (8) is in the second grade, and Rasmus (15) is in his final year of primary school. All the children are active in sports and extracurricular activities.
Thinking about Rasmus’s future, we ask for prayers that he will secure a spot at Hiiumaa Gymnasium next year. It is the only high school on the island, and those who don’t get in must leave Hiiumaa to continue their education. Rasmus does well in his studies, but two years of online learning have left gaps in his math skills that need to be addressed. He is also in his fourth year of learning Estonian as a native language, while his peers are in their ninth. Still, we trust that if God has carried us this far, He will continue to guide us.
Wings for Wheels continues its small group ministry online this year. This summer, we also managed to meet in person and spend a day in fellowship. You can read more about that day [here].
It was incredibly encouraging to witness Aivars’ baptism. A few years ago, at a camp we organized, he said “yes” to God, and Christ became his Savior and the Lord of his life. Why do I mention this? A person who grew up in the Soviet Union and endured a challenging life journey is saved and baptized — a testament to God’s immense love for us.
The European Disability Network (EDN) also continues its work, hosting Zoom discussions on disability and Christianity every second Tuesday in January, March, May, September, and November. Participants come from various European countries, and occasionally even Africa, which is a great joy. Topics have included healing, sharing the Gospel with autistic children and youth, and reaching people with visual and hearing impairments. Europe has a vast number of people with disabilities whose needs are often overlooked in church and denominational development plans. Thankfully, there are still those who strive to raise awareness about this invisible group and find ways to support them better. I am grateful to contribute my small part to this effort.
Two years on Hiiumaa have been full of interest and surprises. We are eagerly looking forward to what 2025 will bring.
Thank you to everyone who takes an interest in our lives, intercedes for us, and supports our mission work. Although we are no longer full-time missionaries, it is comforting to know we are not alone and that we have a strong support network behind us.
With blessings
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola, and Rebeka
[:et]
Tervitusi Hiiumaalt!
Nagu pealkirjast näha, on meie elu Hiiumaal metsade vahel ja mere ääres olnud kõike muud kui igav. Ühel kevadisel varahommikul äratas meid magamistoa katuselt kostev kolin. Seal uudistas ringi pardipaar, kellel polnud mingit tahtmist maa peale naasta. Õnneks jäi pardipesa katusel meil siiski nägemata.
Ühel suveööl ärkasin, kui Kaspars jooksis mööda tuba kedagi püüdes. Selgus, et meie magamistuppa oli sattunud nahkhiirebeebi. Hommikul leidsime ta kummutil magamas, ilmselt öisest jahist väsinuna, ja aitasime tal naasta talle sobivamasse keskkonda. Vähemalt oli meil see öö sääse- ja kärbsevaba! 🙂
Hiiumaal oleme nüüd tagasi olnud üle kahe aasta. Minu (Evelyn) kohanemine läks alguses keerulisemalt, kuid paistab, et hakkan tasapisi “kohale jõudma”. Selle aasta suurim väljakutse on olnud uue töö otsimine. Toredad kolleegid, 100% kaugtöö ja paindlik graafik – eelmine töö sobis ideaalselt minu elukorraldusega. Paraku otsustati Leedu peakontoris augustis koondada kõik copywriter’id ja tootespetsialistid.
Koondamise tulemusel sain rohkem puhata ja tegeleda juba kuhjunud EDN-i (European Disability Network) töödega. Olen osalenud ka tehisintellekti alastel koolitustel, et end arendada ja uusi oskusi omandada. Praegu otsin aktiivselt osaajalist kaugtööd, mis võimaldaks mul pühendada aega nii perele kui ka EDN-i misjonitööle. Momendil saame hakkama ka rahaliselt ning olen otsustanud hakata muretsema alles veebruaris, kui uut tööd pole ikka veel silmapiirile tekkinud. 🙂
Tänu ootamatult vabanenud ajale liitus meie perega väike Jack Russelli kutsikas Frodo, tuues peres naiste- ja meespoole kenasti tasakaalu. Paistab, et Frodo, meie „lätlasest“ koer, on rahulikum kui tüüpiline Jack Russell, kuid koertekoolis saavad suured saksa lambakoerad siiski Frodo teravaid kutsikahambaid tunda, kui on oht, et tema maiused võivad teiste koerte valdusesse sattuda. 🙂
Pere ülejäänud liikmetel suuri muutusi ei ole olnud. Kaspars töötab endiselt osaajaga Hiiumaa haiglas füsioterapeudina ja käib kord kuus Lätis. Rebeka (6) on viimast aastat lasteaias, Karola (8) õpib teises klassis ja Rasmus (15) on põhikooli viimases klassis. Kõik lapsed on aktiivsed nii spordis kui ka huvitegevustes.
Rasmuse tulevikule mõeldes palume palvetada, et ta saaks järgmisel aastal koha Hiiumaa Gümnaasiumis. See on ainus kool saarel, kus saab keskharidust omandada. Need, kes sinna ei mahu, peavad edasiõppimiseks Hiiumaalt lahkuma. Rasmusel ei ole õppimisega probleeme, kuid kaks aastat digiõpet on jätnud matemaatikas tühikuid, mida nüüd parandada tuleb. Samuti õpib ta eesti keelt emakeelena alles neljandat aastat, samas kui teistel õpilastel on käimas juba üheksas aasta. Aga loodame, et kui Jumal on meid siiani kandnud, siis aitab ta ka edasi.
Wings for Wheels jätkab oma väikegrupi/kodugrupitööd ka sel aastal veebis. Sel suvel õnnestus meil aga ka füüsiliselt kokku saada ja veeta üks päev osaduses. Sellest päevast saab rohkem lugeda [siin].
Väga innustav kogemus oli olla tunnistajaks Aivari ristimisele. Mõni aasta tagasi ütles ta meie korraldatud laagris Jumalale „jah” ning võttis Kristuse vastu oma Päästja ja elu Issandana. Miks me sellest räägime? Inimene, kes on üles kasvanud Nõukogude Liidus ja läbinud keerulise elutee, saab päästetud ja ristitud – see on selge tõend Jumala piiritust armastusest.
Ka European Disability Network (EDN) jätkab tööd, korraldades Zoomi arutelusid puuete ja kristluse teemal igal teisel teisipäeval jaanuaris, märtsis, mais, septembris ja novembris. Osalejaid on eri Euroopa riikidest, kuid vahel ka Aafrikast, mis on väga rõõmustav. Teemad on näiteks tervenemine, evangeeliumi kuulutamine autistlikele lastele ja noortele või inimestele, kellel on nägemis- ja kuulmispuue. Euroopas on väga palju puudega inimesi, kelle vajadusi kogudused ja konfessioonid sageli ei arvesta. Õnneks leidub siiski neid, kes püüavad seda nähtamatut gruppi ühiskonnale tutvustada ja neid paremini toetada. Annan siingi oma väikese panuse.
Kaks aastat Hiiumaal on olnud huvitavad. Ootame elevusega, mida pakub meile aasta 2025.
Aitäh kõigile, kes meie elust huvituvad, meie eest palvetavad ja misjonitööd toetavad. Kuigi me ei ole enam täisajaga misjonitööl, on hea teada, et me ei ole üksi ja meie tagalas on palju inimesi.
Õnnistusi soovides
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola ja Rebeka
[:LV]
Sveicieni no Hījumā!!
Kā jau noprotams no virsraksta, par garlaicību mēs šeit, Hījumā, dzīvodami starp mežu un jūru, nevaram sūdzēties. Kādā agrā pavasara rītā mūs uzmodināja troksnis, kas nāca no jumta virs mūsu guļamistabas. Tur rosījās pīļu pāris, kurš, kā likās, ne visai gribēja atgriezties uz zemes. Par laimi, viņas tomēr pārdomāja un nesavija ligzdu uz mūsu mājas jumta.
Savukārt vasarā es kādu nakti pamodos no tā, ka Kaspars skraidīja pa guļamistabu, cenzdamies kaut ko noķert. Izrādījās, ka pie mums pamedīt bija ielidojis sikspārņu mazulis. Nākamajā rītā mēs viņu atradām uz drēbju skapja, kur viņš, noguris pēc nakts piedzīvojumiem, bija nolicies pagulēt. Mēs viņam palīdzējām atgriezties piemērotākā vidē. Vismaz odi un mušas mūs tajā naktī netraucēja. 🙂
Kopš mūsu pārcelšanās uz Hījumā ir pagājuši vairāk nekā divi gadi. Pielāgoties jaunajiem apstākļiem visgrūtāk bija man (Evelyn), bet liekas, ka beidzot arī es esmu iedzīvojusies. Šogad mans grūtākais uzdevums ir bijis atrast jaunu darbu. Mans iepriekšējais darbs ar brīnišķīgiem kolēģiem, iespēju strādāt attālināti un elastīgā režīmā ideāli atbilda mūsu ģimenes vajadzībām. Diemžēl augustā Lietuvas filiāle izlēma atlaist visus reklāmas aprakstu autorus un produktu speciālistus.
Līdz ar to man ir bijis vairāk laika atpūtai un iesaistei EDN (European Disability Network) darbā. Esmu apmeklējusi arī vairākus kursus par mākslīgo intelektu, lai turpinātu pilnveidot savas prasmes. Pašlaik aktīvi meklēju nepilna laika attālinātu darbu, kas ļautu man pilnvērtīgi būt kopā ar ģimeni un dot savu ieguldījumu EDN misijā. Finansiāli mēs pagaidām iztiekam, un esmu nolēmusi, ja nekas jauns negadīsies, līdz februārim neuztraukties. 🙂
Kad nu man negaidīti bija uzradies vairāk brīva laika, nolēmām uzņemt ģimenē Džeka Rasela terjera kucēnu vārdā Frodo, kurš ienesa līdzsvaru starp mūsu ģimenes sieviešu un vīriešu kārtas pārstāvjiem. Dažbrīd liekas, ka mūsu Frodo piemīt “latviešu mentalitātes” temperaments un viņš ir lēnīgāks, nekā tas parasti raksturīgs Džeka Rasela terjeriem. Tomēr, kad dodamies uz suņu treniņiem, pat lielie vācu aitu suņu kucēni uzreiz dabū manīt Frodo asos zobiņus, ja pienāk par tuvu viņa našķiem. 🙂
Pārējo mūsu ģimenes locekļu dzīvē lielas pārmaiņas nav notikušas. Kaspars turpina uz pusslodzi strādāt par fizioterapeitu Hījumā slimnīcā un reizi mēnesī brauc uz Latviju. Rebekai (6 g.) ir pēdējais gads bērnudārzā, Karola (8 g.) mācās otrā klasē, un Rasmusam (15 g.) rit pēdējais gads pamatskolā. Visi bērni nodarbojas ar sportu un iesaistās ārpusskolas aktivitātēs.
Domājot par Rasmusa nākotni, aicinām aizlūgt, lai viņam nākamgad tiktu vieta Hījumā ģimnāzijā. Tā ir vienīgā vidusskola uz salas, un tiem, kuri netiek uzņemti, izglītība jāturpina ārpus Hījumā. Rasmusam mācībās sokas labi, taču divi mācību gadi attālinātajā režīmā ir atstājuši robus viņa matemātikas zināšanās, kas tagad jāaizpilda. Arī igauņu valodu kā dzimto viņš apgūst tikai ceturto gadu, kamēr viņa vienaudži to ir darījuši deviņus gadus. Tomēr ticam, ka, ja Dievs ir atvedis mūs tiktāl, Viņš vadīs arī turpmāk.
Wings for Wheels šogad turpina mazo grupu mācības un diskusijas tiešsaistē. Šovasar mums bija arī iespēja tikties klātienē un pavadīt dienu sadraudzībā. Par šo notikumu varat izlasīt [šeit].
Ļoti iedrošinoši bija piedzīvot Aivara kristības. Pirms dažiem gadiem mūsu rīkotajā nometnē viņš teica Dievam “jā” vārdu, un Kristus kļuva par viņa Glābēju un dzīves Vadītāju. Kāpēc to vispār saku? Cilvēks, kurš audzis Padomju Savienībā un piedzīvojis grūtu dzīves ceļu, savas dzīves laikā tiek pestīts un kristīts — tas pierāda Dieva lielo mīlestību uz mums.
Arī European Disability Network (EDN) turpina savu darbu, katru otro otrdienu janvārī, martā, maijā, septembrī un novembrī vadot Zoom diskusijas par invaliditāti un kristietību. Šajās diskusijās iesaistās cilvēki no dažādām Eiropas valstīm un reizēm pat no Āfrikas, par ko mums īpašs prieks. Esam diskutējuši par tādām tēmām kā dziedināšana, Evaņģēlija sludināšana bērniem un jauniešiem ar autismu un veidiem, kā ar labo vēsti aizsniegt cilvēkus ar redzes un dzirdes traucējumiem. Eiropā ir milzīgs skaits cilvēku ar invaliditāti, kuru vajadzības draudžu un konfesiju aktivitāšu plānos bieži paliek neievērotas. Paldies Dievam, ir arī draudzes, kuras cenšas pievērst uzmanību šai “neredzamajai sabiedrības grupai” un rast iespējas to vairāk atbalstīt. Esmu gandarīta, ka varu šajos centienos sniegt arī savu mazo ieguldījumu.
Divi gadi Hījumā ir bijuši interesanti un pilni pārsteigumu. Ar nepacietību gaidām, ko nesīs 2025. gads.
Paldies katram, kam rūp mūsu dzīvē notiekošais, kuri aizlūdz par mums un atbalsta mūsu misijas darbu. Lai gan vairs neesam pilna laika misionāri, stiprina apziņa, ka neesam vieni un mums ir spēcīga atbalsta komanda.
Vēlot Dieva svētību,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola un Rebeka
[:]