„Jaunatnes ar misiju” kalpošanas Wings for Wheels vēstures lappusēs ierakstīts vēl viens priecīgs un nozīmīgs notikums – nometne cilvēkiem ar invaliditāti, kuras nosaukums 
šogad bija „Izaicinājums 2”. Tā notika 5. – 10. jūlijā Talsu Kristīgajā skolā. Lai gan pēc iepriekšējās nometnes W4W darba komanda apbraukāja vairākas vietas, meklējot ēkas un telpas, kas būtu vairāk piemērotas cilvēkiem ratiņkrēslos, neko labāku atrast neizdevās, jo apskatītie varianti bija vai nu nepilnīgi pielāgoti vai nespēja uzņemt tik lielu skaitu cilvēku ratiņkrēslos, vai arī bija ļoti dārgi. Galu galā nolēmām arī šogad izmantot Talsu Kristīgās skolas mājīgās telpas, kurās tikām sirsnīgi uzņemti. Daži dalībnieki, kas šogad piedalījās otro gadu pēc kārtas, teica, ka jūtoties tur kā savās mājās.
Pat ja turpmāk mums nometnēm katru gadu izdosies izdomāt kādu citu nosaukumu, katra no tām tik un tā paliks izaicinājums. Protams, darbiniekiem palīdz iepriekšējos gados gūtā pieredze, bet nekad nav pilnīgi vienādu situāciju, un Dievs mums atgādina – lai nometne izdotos un tajā tiešām notiktu Dieva darbi, mums jāpaliek nepārtrauktā savienībā un sadarbībā ar Viņu, jākoncentrējas uz Viņu un visa palīdzība jāgaida no Viņa. Dieva bērnu veiksmes noslēpums ir – atkarība no Dieva.
Viens no tādiem „izaicinājumiem” bija apstāklis, ka mums vajadzēja iztikt bez Evelyn, jo viņa jau pirms nometnes, atstājusi savu ieguldījumu nometnes gatavošanas priekšdarbos, aizbrauca uz Igauniju, lai mierīgākās noskaņās pavadītu pēdējās nedēļas pirms mazuļa piedzimšanas. (Tiesa, nezinu, cik mierīgi viņai bija ap sirdi, domājot par to, kā nu mums tur nometnē iet.) Mēs arī lūdzām Dievu, lai dzemdības nesāktos ātrāk un Kasparam nevajadzētu nometnes vidū atstāt visu un traukties uz Igauniju. Dievs šo lūgšanu uzklausīja. 🙂
Arī šogad nometnē piedalījās cilvēki no visdažādākajām Latvijas vietām – Balviem, Rēzeknes, Liepājas, Ventspils, Rīgas, Saldus u.c., bet daži darbinieki bija atbraukuši pat no Lielbritānijas un Nīderlandes. Daudzi no dalībniekiem nometnē piedalījās jau otro un trešo gadu pēc kārtas, bet Dievs mums bija devis arī jaunus cilvēkus, par kuriem mums bija īpašs prieks. Šoreiz nometnes dalībnieku vidū bija arī daži krievvalodīgie, līdz ar to tulkojumu lekciju un citu aktivitāšu laikā vajadzēja nodrošināt ne vien uz latviešu vai angļu valodu, bet arī uz krievu valodu. Par laimi, mums bija cilvēki, kas to veiksmīgi prata izdarīt.
Pēc vairāku mēnešu lūgšanām un darba, ko prasīja nometnes organizēšana, neskaitāmu sīkumu saskaņošana, dalībnieku, darbinieku, asistentu meklēšana u.c, beidzot varējām redzēt, kā Dievs ļoti koncentrēti un intensīvi atbild uz mūsu lūgšanām. Mēs dabūjām tieši tik daudz gultu, cik mums noteikti bija vajadzīgs. Mēs dabūjām transportu, ar ko cilvēkus no Rīgas nogādāt Talsos. Atradām atsaucīgus palīgus un asistentus. Neilgi pirms 
nometnes sākšanās mums bija tikai tik daudz naudas, lai samaksātu par telpu īri un vēl drusciņ būtu ēšanai, bet tad pirms pašas nometnes dažu dienu laikā Dievs lika atnākt vēl vairākiem simtiem latu, līdz ar to mēs varējām bez bažām samaksāt par transportu, degvielu, produktiem un visu, kas vien nometnes laikā bija nepieciešams. Dievs ir uzticams!
Dienas nometnē bija ļoti piepildītas. Programmā iekļāvām gan jau zināmas aktivitātes, gan izmēģinājām šo to jaunu, piemēram, prāta spēli jeb viktorīnu un 15 minūšu ilgu pārdomu laiku, kurā katru dienu kāds no darbiniekiem dalījās ar Dieva vārda vēsti. Brīvajā laikā dalībniekiem bija iespējams izmantot fizioterapijas „pakalpojumus”, un šoreiz Kasparam palīdzēja Shiona Alston. Īpašu noskaņu Dieva priekšā ar savām dziesmām radīja grupa Jorspeis. Tikai pārbaudītas arī mūsu zināšanas Tuvo Austrumu ģeogrāfijā, un Shiona mūs vadīja „ceļojumā” uz Irāku. Bija trīs lekcijas, kuru laikā mācījāmies par Dieva Tēva sirdi, kā klausīties un pazīt Dieva balsi un kā mūsu nespēkā varens parādās Dieva spēks. Vieslektori bija mācītājs Samuels Tomass Valutadatils (jeb vienkārši mācītājs Sems) un JAM Rīgas nodaļas vadītājs Deivs Lozinskis. (Vienai no dalībniecēm, kura vairākus gadus bija zaudējusi vēlēšanos iet uz kādu draudzi, Sems tik ļoti „gāja pie sirds”, ka viņa pēc nometnes jau paguvusi aiziet uz viņa vadīto dievkalpojumu draudzē „Rīta zvaigzne”.)
Gleznošanas nodarbības šoreiz tika dalītas tā, lai roku iemēģināt varētu gan pilnīgi iesācēji, gan tie, kas pamatus ir apguvuši un var savas zināšanas un prasmes papildināt ar kādiem jauniem gleznošanas paņēmieniem. Galvenais ir uzdrīkstēties un iziet ārā no prāta rāmjiem, ļaujoties, kā izteicās mūsu dalībnieks Gatis, „krāsu emocijai”.
Jauns akcents nometnē bija arī tēlotājmākslas nodarbības, kurās dalībnieki mācījās īpašu dejas un kustību mākslu. Kad runa ir par cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos un kuru kāju un roku kustības ir ļoti ierobežotas, varētu domāt – kāda te deja un kāda te kustēšanās līdzi mūzikai? Tomēr nav tik bezcerīgi, un par to mēs pārliecinājāmies noslēguma vakarā Mīlestības mielastā, kad divas grupas demonstrēja, ko ir apguvušas tēlotājmākslas nodarbību laikā. Ja nekustas kājas, kustini rokas! Ja nekustas ne kājas, ne rokas, kustini galvu! Ja nekustas ne kājas, ne rokas, ne galva, vienkārši smaidi Dievam par godu!
Interesanta un jautra bija arī orientēšanās pa Talsiem, meklējot dažādus uzdevumā norādītos objektus. Pēdējais objekts bija kinoteātris, pie kura arī radās spontāna un nometnes programmā iepriekš neplānota ideja noorganizēt kopīgu „kultūras pasākumu” un noskatīties filmu „Ice Age 3”. Par laimi, kinoteātris, lai arī ne gluži pielāgots, tomēr 
nebija neieņemams cietoksnis, un tajā dienā kinoteātra zālē vienlaikus ieradās tik daudz cilvēku ratiņkrēslos, cik tur laikam gan nav bijis visā kinoteātra pastāvēšanas laikā. Daži no nometnes dalībniekiem jau gadiem ilgi nebija bijuši uz kino, un viņiem tas bija ļoti īpašs notikums.
Ar nepacietību tika gaidīta diena, kad braucām uz JAM Apmācības centru Valdemārpilī, kur gaidīja „Virves kurss” un iespēja izvizināties ar kvadraciklu. Mēs bijām lūguši par šo dienu, lai Dievs dod labu laiku un pasargā no jebkādām kļūmēm un traumām. Diena arī sākās ar itin jauku laiku, un neizskatījās, ka plānoto izbraukumu vajadzētu atcelt. Apmācības centrā mūs sagaidīja un visiem, kas vēlējās, tika apliktas drošības siksnas. Jāsaka, nespriediet par cilvēkiem ar invaliditāti pēc viņu ārējā izskata, jo daži, kas ikdienā izskatās tik rāmi, apdomīgi un atturīgi, ir gatavi uz visādiem trakumiem, ja tikai viņiem tiek dota iespēja un nodrošināta nepieciešamā palīdzība. Izrādās, cilvēks gatavs kāpt pāri daudzām psiholoģiskām barjerām sevī, lai tikai varētu patēlot „lidvāveri” un paraudzīties uz citiem no 20 metru augstuma! Tik saviļņojoši bija redzēt, cik daudz prieka un sajūsmas no „Lidojošās vāveres” elementa guva cilvēki, kuri ikdienā savās kustībās un pārvietošanās spējās ir tik ierobežoti un nevarīgi.
Diemžēl līdz Milzu šūpolēm mēs šoreiz netikām, jo debesis apmācās un sāka līt. Kaspars vēl kādus paguva pavizināt ar kvadraciklu, bet lietus tomēr bija pārāk spēcīgs, lai varētu turpināt iecerēto. Vajadzēja vien atgriezties Talsos un nedaudz mainīt programmu.
Ļoti aizraujošas un jautras izvērtās arī sporta spēles, kur dažādi sacensību elementi bija izstrādāti tā, lai tajos varētu piedalīties ikviens nometnes dalībnieks. Fiziskos ierobežojumus kompensēja radoša izdoma un sirsnīga sadarbība un izpalīdzība starp komandu dalībniekiem.
Protams, nometnes noslēgums pienāca pārāk drīz, vismaz ar sirdi gribējās vēl un vēl, lai gan pamazām sevi aizvien vairāk lika just nogurums no nepietiekamas izgulēšanās, 
apstākļiem, kas tomēr nebija tādi, kā mājās pierasts, kā arī diezgan spraigais dažādu aktivitāšu ritms. Pēdējā vakarā pēc Mīlestības mielasta nometnes dalībnieki, darbinieki, palīgi un asistenti sanāca lokā, lai padalītos ar nometnē gūtajiem iespaidiem. Pirms tam rakstītajās atsauksmju lapās katram bija iespēja izteikties arī par nometnes kļūmēm un vājajām vietām, bet šajā dalīšanās laikā mēs dzirdējām tikai pozitīvas atsauksmes un vērtējumus, arī no to puses, kas bija pirmo reizi un kas nebija kristieši. Galvenokārt uz visiem iespaidu bija atstājusi labvēlības un sirsnības pilnā atmosfēra, kas caurstrāvoja visu nometni. Cilvēki bija pateicīgi par to, ka viņi uzaicināti, ka viņiem parādītas rūpes un uzmanība, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības. Daudzi devās mājās ar dalītām jūtām – ar prieku par iegūto un ar skumjām par šķiršanos no draugiem. Dažiem no viņiem turpmākās dienas atkal aizritēs „mājas ieslodzījumā”, un dažu veselības stāvoklis ar katru gadu pasliktinās: nav zināms, vai viņi nākamgad varēs piedalīties. Bet esam laimīgi un gandarīti par to, ka šajā īsajā nometnes laikā varējām viņiem iedot kaut ko īpašu no Dieva Tēva sirds, un ticam, ka Dievs Savu iesākto darbu turpinās.
Kā Kaspars mēdz teikt, nebija perfekti, bet bija labi. 🙂 Mēs pateicamies Dievam par Viņa uzticību, stiprinājumu un iedrošinājumu brīžos, kad nebija ne jausmas, kā to visu izdarīsim, un mēs ļoti pateicamies ikvienam, kas lūdzis par šo nometni, kas atbalstījis ar finansēm, ar savu kalpošanu vai jebkādā citā veidā devis mīlestības ieguldījumu Wings for Wheels nometnes dalībnieku dzīvēs. Un ne jau viņu vien, arī darbinieki un palīgi ir tikuši ļoti svētīti. Jau ļoti gribas nākamo nometni!
Wings for Wheels – Ailita, Baiba, Kaspars, Evelyn
Vairak bildes ir šeit.