[:en]
Hello,
I am sure you have been wondering what is up with us and where we have disappeared.
OUR HOME
We moved to our house on Hiiumaa island, Estonia on September 1, 2022. International moving was one of the hardest things we had done. But this was just the beginning. When we moved in, we had a booking contract with the owner. It means we were able to live in the house until we got a bank loan. Orally it was said that this can last up to a year. We lived happily and prepared for buying the house. I already had a job, and November 1, 2022, was Kaspars’ first work day in Hiiumaa hospital as a physiotherapist.
Banks here usually do not give a loan if you have worked at a new place for less than four months. Everything was in order and we planned to start this process during the spring. But then the owner suddenly lost patience and we had a choice – to move out or to buy the house quickly. One bank was really positive, but backed out at the last moment. Pressure from the owner became even stronger. Then miracles started to happen. A different bank was able to finalize an offer in only two weeks. On February 7, 2023, we became owners of our very first home. But after all of these troubles and traumatic communications, it has been hard to share the joy. Now at last we are able to start the process of making this house our home. There are some renovations that need to be done, but generally it is livable place. At last, we have place where to put down our roots.
WINGS FOR WHEELS
Even that we moved country, Kaspar still continues to lead Wings for Wheels ministry. Mostly it is online and focused on small groups. But one week a month, Kaspar is physically in Riga and meeting people. It is so good to see how people in the small group have grown in Christ and how positive changes in their life are taking place. We would like to organise an event in the summer to meet everybody, but at the moment it is not sure yet.
EUROPEAN DISABILITY NETWORK (EDN)
I (Evelyn) am a part of the EDN steering group. EDN is a European Evangelical Alliance (EEA) network partnering with Christian ministries and people who work with people with disabilities in Europe. We meet usually on Zoom. This year, we have planned a meeting with our partners every other month. In January we discussed disability awareness, and in March, fundraising. In May, we will go back to disability awareness and try to get something practical out of it.
I am helping EDN to host meetings, keeping up the website, helping with social media and representing EDN in conferences and in workshops when needed. To be clear, it is not a paid job and I need to cover all expenses myself just as I did in YWAM.
Last October I represented EDN in Sarajevo, Bosnia, when I attended EEA conference Hope for Europe 2022. I helped to lead workshops on disability-related issues, and brainstorm ways to continue with EDN. It was great to see the steering group face to face and to meet our old and new partners. Our main goal was to make people with disabilities visible in the conference and this was definitely successful. More possibilities to share came up and EDN was represented in World without Orphans Europe conference in Sofia, Bulgaria. Next conference will be in Stockholm on May 5-6, 2023 where I, too plan to attend.
PERSONAL
As said before, me and Kaspars both have paid jobs now. We are still in the re-entry and transition period, as it is not so easy to change our lives so drastically. Surprisingly, Kaspar has fit in much easier than expected, and even if his Estonian is not perfect yet, he has found his place. I (Evelyn) have a much harder time fitting in. Of course, working remotely from home is not helping to make new contacts either. During our sabbatical year, it took me “only” 8 months to get used to Hiiumaa (and we stayed for 9 months). So I am positive that I am going to feel better after a month or two.
Children are doing well. Rebeka (4), our youngest, refused to speak Estonian in kindergarten during the first weeks, but now she has no problem. First time we visited Riga after the move, she did cry from her heart, because our Latvian home was not the same anymore (we rent a tiny apartment in Riga). She enjoys the separate room and keeps it surprisingly tidy, too. She has taken over my job of reminding daddy not to forget his stuff 🙂
For Karola (6) it has not been so easy, but now she seems to be doing well. She is in the last year of kindergarten and attending football (soccer) training. She likes it really much, even though there is only one other girl there besides her, and all the others are boys. She likes sport and is very kinesthetic. Academically she is ready for school, but she is not looking forward to it. Seems like having a bigger brother is not making you love school 🙂
Rasmus (13) had an easier start, because he went back to his school and class he was year 2018-2019. But remote study during Covid time and a different program in Latvian school, did not make studying here in Estonia easy. The first semester was really hard, but now he is doing better. He joined a Christian youth group here and is helping in our church by projecting the song lyrics. At the same time, he also enjoys being back in Riga and visiting his friends.
I want to thank everybody who has been praying for and supporting us during this transition time. I hope not to keep so long silence anymore.
If you have questions or comments or anything else you would like to share, you are very welcome to do so.
Blessings,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola, Rebeka
[:et]
Tervitusi Hiiumaalt!
Ja jõudsimegi koju…
Kodu ei tundu küll veel väga kodune, aga eks see tasakesi muutub…
Viimased kaks kuud on möödunud Riia kodust välja kolimise ja Hiiumaa koju sissekolimise tähe all. Samal ajal viisime osa asju ka oma pisitillukesse Riia korterisse, kus Kaspar saab käia Wings for Wheelsi teenimas ja meie koolivaheaegadel ööbida.
Kolisime Riiast kolm korda, viimast korda 30. augustil. Kogu kola läks kastides uue kodu kõrvalhoonetesse. 31. augustil allkirjastasime lepingu ja samal õhtul kolis eelmine üürnik välja. Kõik käis nii kiirelt ja ülepeakaela, et kui mõned päevad hiljem Tallinnas koju sõiduks bussi ootasin, olin üllatunud, et buss on juba kohal ja ees. Viimasel minutil taipasin, et see oli Tallinn-Riia buss, mitte Tallinn-Hiiumaa…
Esimene kuu on segaduse tunne olnud meil kõigil – eriti raskelt Kasparil ja Karolal. Karola ei räägi oma probleemidest, aga mängib pidevalt Läti lasteaeda ja sealsete sõpradega mängimist ning on kodus pidurdamatu ja kontrollimatu. Lasteaias on ta ideaallaps ja kuigi panime ta oma energia väljaelamiseks ka sportmängude/jalgpalli trenni, siis ka seal hoiab ta end tagasi. Kaspari probleemid olid etteaimatavad ja täiskasvanuna oskab ta end (paremini) väljendada, aga ka tal pole kerge.
Rasmusel ja Rebekal on elukohavahetus olnud kergem. Rasmus läks tagasi oma vanasse kooli sõprade juurde ja kuigi kooliprogrammiga on praegu veel probleeme, siis sotsiaalselt saab ta hakkama. Rebeka nuttis esimestel päevadel ja keeldus lasteaeda minemast, kui seal läti keelt rääkida ei saa, aga nüüd saan kasvatajatelt pidevalt sõnumeid, kui tubli Rebeka on ja kui hea suhtleja. Ta küll ei saa aru, et miks meil enam läti kodu pole ja miks me peame minema tädi korterisse (meie Riia korter), aga muidu on ta hästi kohanenud.
Minu (Evelyni) stabiilsus selles hullumeelses ajas on olnud minu töö kingitus.ee tekstikirjutaja/tootespetsialistina, mida olen teinud nüüdseks neli kuud. Jätkan misjonitööd aidates juhtida European Disability Networki
(EDN – Euroopa Puuetega Inimeste võrgustik), mis on osa Euroopa Evangeelsest Alliantsist. Selle raames olen ka oktoobri alguses Sarajevos, Bosnias Hope 2022 konverentsil, kus esindan EDN-i.
Kaspar jätkab W4W-i tööga suuremalt osalt distantsilt – jätkuvad tiimikoosolekud, väikegrupitöö, mentorlus. Koha peal külastatakse pansionaati ja kord kuus nädal aega on Kaspar Riias ning teeb füsioteraapiat ja muid koha peal vajalikke toimetusi.
Meilt on küsitud, et kuidas meid saaks aidata. Peamine abi on eestpalve. Vajame seda, et harjuksime uue eluga siin Hiiumaal, aga samal ajal ka ei unustaks läti keelt ja läti juuri. Samas on hea saada ka praktilist abi, kas rahalise toetuse või mõne meie murekoha lahendamise näol.
Oleme tänulikud EEKBKL abile, kes toetasid rahaliselt kolimist ning jätkavad igakuise toetusega, kuni oleme end siin sisse seadnud. Lisaks sellele on meie toetuseks loodud endistest misjonäridest ja pastoritest tugigrupp, kes meid ära kuulavad, meiega koos palvetavad ning abiks püüavad olla. Tore on jagada inimestega, kes ise on olnud samas olukorras. Sellest on palju abi.
Järgnevas nimekirjas on mõned praktilised asjad, millega meil on vaja tegeleda ning mis abi eest oleme tänulikud:
● Akende siseviimistlus. Päev enne sissekolimist vahetati majal kõik aknad. Akende sisetööd jäid meile. Loodetavasti saame need Kaspari venna ja vennapoja abiga sel nädalal suurema töö tehtud, aga aknaid on palju…
● Radiaator Rasmuse tuppa. Praegusel momendil on ta toas vaid elektriradiaator. Pikas plaanis on ta tuba vaja laiendada ja lahendada ohtliku trepi probleem.
● Karola toa kardin. Karola toal on kolmnurkne aken, kuhu ei saa panna klassikalisi kardinaid või rulood.
● Uus veesüsteem. Meil ei ole siin puhas arteesiakaevu vesi nagu Kärdlas, aga tuli välja, et olemasolevate filtrite õigel ühendamisel on puhast vett võimalik saada. Seega vesi ei ole küll ideaalne, aga seda on võimalik kasutada, aga tänapäevaste filtritega saaks vee täiesti puhtaks.
● Soojustus ja laudis majale. Majale oleks vaja panna laudis ja enne seda lõpetada alustatud soojustamine. Sellega võib natuke oodata, aga meie õue linnud on otsustanud, et seda soojust võiks oma pessa viia. Üks väga ülbe rähn püüab me maja räästasse endale talvekodu teha. Me ei ole nõus, aga ta on väga järjekindel.
● Meil oleks vaja uut mööblit (ja ehitada sisse mõned kapid), aga enne kui maja meie nimel ei ole, ei ole seda mõtet teha. Samas tähendab see seda, et asju pole kuhugi panna ja tüdrukud magavad ajutistel asemetel.
● Me ootame võimalust saada pangalaenu, et meie unistuste kodu, kus juba praegu sees elame, endale osta. Praegu elame majas broneerimislepinguga. Pangalaenu saamise tingimusteks on maja hindamine ja Kasparile suurem ametlik sissetulek.
● Kaspari osaajaline töökoht Hiiumaal.
● Kodutunne. Oleks tore, kui me tunneksime siin kodutunnet ja et segadust meie ümber – nii füüsilist kui vaimset – enam ei oleks.
● Kastid võiksid ise tuppa ja õigetesse kohtadesse end lahti pakkida ☺
Kõik on sellised praktilised pisiasjad, mis pikas plaanis kindlasti kunagi lahenevad, aga praegu häirivad.
Kui keegi soovib rahaliselt või praktiliselt nende lahendamisele kaasa aidata, siis oleme väga rõõmsad.
Aga milline rahu ja vaikus siin on! See on imeline!
Aitäh kõigile, kes meid nõu ja jõuga toetavad! Nii hea, kui on olemas toetav kogukond.
Õnnistusi soovides,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola, Rebeka[:LV]
Sveicināti!
Jūs droši vien prātojat, kas ar mums noticis un kur esam pazuduši.
MŪSU MĀJA
2022. gada 1. septembrī mēs ievācāmies savā mājā Hījumā salā, Igaunijā. Pārcelšanās no vienas valsts uz dzīvi citā ir bijis visgrūtākais pasākums mūsu līdzšinējā dzīvē. Taču tas bija tikai sākums. Ievācoties mājā, mums bija ar īpašnieku noslēgts rezervācijas līgums. Tas nozīmēja, ka drīkstējām tur dzīvot, līdz saņemsim bankas aizdevumu. Mums tika pateikts, ka aizdevums jāsaņem un īpašniekam jāsamaksā gada laikā. Tā nu mēs tur laimīgi dzīvojām un gatavojāmies mājas pirkšanai. Man jau bija darbs, un 2022. gada 1. novembrī Kaspars sāka strādāt par fizioterapeitu Hījumā slimnīcā.
Bankas šeit parasti nepiešķir aizdevumu, ja jaunajā vietā esi strādājis mazāk par četriem mēnešiem. Viss bija kārtībā, un mēs plānojām pavasarī sākt kredīta saņemšanas procedūru. Taču īpašnieks pēkšņi vairs negribēja gaidīt, un mums bija divas iespējas – izvākties no mājas vai steidzami to nopirkt. Viena banka sākumā izrādīja lielu pretimnākšanu, bet pēdējā brīdī atteica. Spiediens no mājas īpašnieka puses pastiprinājās. Tad sākās brīnumi! Kāda cita banka atrada par iespējamu piešķirt mums aizdevumu tikai divu nedēļu laikā, un 2023. gada 7. februārī mēs kļuvām par savas pirmās mājas īpašniekiem! Taču pēc visiem šiem pārdzīvojumiem un traumatiskajām komunikācijām bija pagrūti dalīties priekā. Tikai tagad beidzot esam tiktāl atguvušies, lai sāktu šo māju padarīt par savām mājām. Ir nepieciešami daži renovācijas darbi, bet visā visumā te var dzīvot. Beidzot mums ir vieta, kur iesakņoties!
WINGS FOR WHEELS
Lai gan vairs nedzīvojam Latvijā, Kaspars turpina vadīt Wings for Wheels kalpošanu. Tā galvenokārt notiek attālināti, tiešsaistē, koncentrējoties uz mazajām grupām. Bet reizi mēnesī Kaspars nedēļu pavada Rīgā un tiekas ar cilvēkiem. Ir prieks redzēt, ka cilvēki no mūsu mazās grupas ir auguši Kristū un viņu dzīvē notiek labas pārmaiņas. Mēs labprāt sarīkotu šovasar pasākumu, lai ar visiem satiktos, bet pašlaik neesam pārliecināti, vai tas izdosies.
EIROPAS INVALIDITĀTES TĪMEKLIS (EUROPEAN DISABILITY NETWORK (EDN))
Es (Evelyn) esmu EDN vadības grupā. EDN ir daļa no Eiropas Evaņģēliskās Alianses tīmekļa un sadarbojas ar kristīgajām organizācijām, kas strādā ar cilvēkiem, kam ir invaliditāte. Parasti mēs tiekamies Zoom. Šogad esam plānojuši reizi divos mēnešos tikties ar saviem partneriem. Janvārī mēs spriedām par to, kā informēt sabiedrību par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, bet martā runājām par ziedojumu piesaisti. Maijā atgriezīsimies pie sabiedrības informēšanas un centīsimies nonākt pie praktiski īstenojamām idejām.
Es palīdzu EDN vadīt sapulces, uzturēt interneta vietni, palīdzu sociālajos tīklos un, kad nepieciešams, pārstāvu EDN konferencēs un semināros. Skaidrības labad piebildīšu, ka tas nav algots darbs un visi izdevumi man jāsedz pašai tāpat kā to darīju JAM.
Pērnajā oktobrī es pārstāvēju EDN Sarajevā, Bosnijā, kur apmeklēju EEA konferenci “Cerība Eiropai 2022”. Es palīdzēju vadīt seminārus par ar invaliditāti saistītām tēmām un “prāta vētru” par EDN turpmāko darbu. Bija lieliski redzēties aci pret aci ar vadības grupu un satikt mūsu ilggadējos un jaunos partnerus. Mūsu galvenais mērķis šajā konferencē bija pievērst uzmanību cilvēkiem ar invaliditāti, un tas mums veiksmīgi izdevās. Pavērās vēl citas iespējas dalīties mūsu pieredzē, un EDN tika prezentēts Eiropas konferencē “Pasaule bez bāreņiem”, kas norisinājās Sofijā, Bulgārijā. Nākamā conference notiks š.g. 5.-6. maijā Stokholmā, kur arī es plānoju piedalīties.
ĢIMENES LIETAS
Kā jau minēju iepriekš, mēs ar Kasparu tagad strādājam algotu darbu. Pagaidām vēl esam tādā kā atgriešanās un pārejas periodā, jo nav viegli pierast pie tik krasām pārmaiņām. Pārsteidzošā kārtā Kaspars jaunajos apstākļos ir iekļāvies vieglāk nekā varēja gaidīt, un, lai gan viņa igauņu valodas prasmes vēl jāuzlabo, viņš ir atradis savu vietu. Man (Evelyn) ar iejušanos jaunajos apstākļos ir daudz grūtāk, un, protams, strādājot no mājām, nesanāk veidot jaunas iepazīšanās. Mūsu sabata gada laikā man vajadzēja “tikai” astoņus mēnešus, lai pierastu pie Hījumā (un mēs tur nodzīvojām 9 mēnešus!). Tāpēc ceru, ka pēc mēneša vai diviem es jutīšos labāk.
Bērniem klājas labi. Rebeka (5 g.), mūsu jaunākā meita, pirmajās nedēļās bērnudārzā atteicās runāt igauniski, ben nu jau viņai vairs nav iebildumu. Kad pirmo reizi pēc pārcelšanās atbraucām uz Rīgu, viņa no sirds raudāja, jo arī mūsu mājas Latvijā vairs nav tās, kas bija (mēs īrējam mazu dzīvoklīti Rīgā). Viņa ir priecīga par pašai savu istabu jaunajā mājā un uztur to pārsteidzoši kārtīgu. Viņa ir pārņemusi manas rūpes atgādināt tētim, lai viņš neaizmirst savas lietas. 🙂
Karolai (6 g.) nebija tik viegli, bet liekas, ka nu viss ir labi. Viņa aizvada pēdējos mēnešus bērnudārzā un apmeklē futbola treniņus. Viņai tas ļoti patīk, lai gan viņas tur ir tikai divas meitenes; visi pārējie ir zēni. Karolai patīk sports, un viņa ir ļoti kinestētiska. Pēc sava zināšanu līmeņa viņa ir gatava skolai, bet viņa pēc tās īpaši neilgojas. Izskatās, ka tas, ka tev ir vecāks brālis, nerosina vēlmi doties uz skolu. 🙂
Rasmusam (13 g.) iesākums bija vieglāks, jo viņš atgriezās tajā pašā skolā un klasē, kurā mācījās 2018-2019. g. Taču pēc attālinātās mācīšanās Covid laikā un atšķirīgās Latvijas skolas programmas uzsākt mācības Igaunijā nebija viegli. Pirmajā semestrī gāja ļoti smagi, bet nu jau viņam sokas labāk. Viņš šeit ir pievienojies kristīgo jauniešu grupai un palīdz mūsu draudzē, rādot uz projektora dziesmu tekstus. Tajā pašā laikā viņam ir prieks arī aizbraukt uz Rīgu un apciemot draugus.
Gribu pateikties visiem, kas par mums lūguši un mūs atbalstījuši šajā pārejas laikā. Es ceru, ka turpmāk no mūsu puses vairs nebūs tik ilgu klusuma brīžu.
Ja jums ir jautājumi vai komentāri, vai kaut kas cits, ko vēlaties līdzdalīt, esat laipni lūgti to darīt.
Svētību vēlot,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola un Rebeka
[:]