[:en]
Greetings from Riga!
Life with God is full of surprises!
The Sabbath year was meant for us to rest and seek God’s will, and for our kids to get to be close to their extended family. We thought we’d come back and serve in Latvia for the next 20 years. But already when half of the sabbath year had passed, we began to realise that Hiiumaa might become our home in the future. We had talked about it before, but we had always imagined it would happen once we’re retired. Now it seems like we might retire young, as we’ve started to look for our own home on Hiiumaa. We don’t know when our work in ministry will end (probably in 2-5 years), but we are in the beginning of the end.
Karola enjoyed herself a lot on Hiiumaa. Her Estonian is great, and she has become quite a chatterbox 😊. In September, she started kindergarten. During her first month there, she refused to speak Latvian – Latvian is spoken only with daddy 😊. Her Estonian is still better, but Latvian is slowly starting to catch up. Since Karola started kindergarten, we were ready to dive into full-time work. But…
In the beginning of this year we got a phone call where we were asked whether we’d be willing to accept Karola’s biological sister into our family. Rebeka was born in April 2018, and at the time of the phone call, she was already living with a Christian foster mother. Of course, we went to see her and tried to discern whether we could raise another child. We had to go through all the paperwork again and take some courses, but on September the 6th, Rebeka arrived at home. The first two months were very difficult because the girls didn’t get along, and jealousy didn’t mend matters. Interestingly enough, Rasmus and Rebeka got along fine from the first day on, although it didn’t go as smoothly with Karola. Rebeka isn’t officially adopted yet, as she must live with us for six months first, but it seems like our family of three has unexpectedly become a large family of five. 😊 Which brings us to the next surprise…
According to Latvian law, all our children must sit in a safety seat in the car. We had planned on using our nice and comfortable car for a couple of more years, but it didn’t have room for three child seats. Kaspar started reading advertisements and found out that there’s no way we can afford our dream car. Surprisingly, the kind of car he dreamed about soon stood parked in our yard, having my (Evelyn’s) birth year in the registration number. The car needed fixing, and there are still some jobs to be done, but otherwise it’s exactly the kind of car Kaspar has dreamed of.
The surprises in our life continue, but we’re not ready to talk about all of them just yet. Maybe we’ll continue in the next newsletter(s) 😊
Regardless of the events in our private life, Wings for Wheels continues its work. Soon we’ll hold the annual banquet for the International Day of Persons with Disabilities, the planning work for the summer camp has begun, Kaspar has started a small group as well as begun recording a podcast. He also continues with physiotherapy. I’m mostly at home with Rebeka, but sometimes I get a chance to do a little photography (or write a newsletter 😊) and be a part of W4W’s work, in the very least by giving advice.
Wishing you blessings,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola and Rebeka[:et]
Tervitusi Riiast!
Elu koos Jumalaga on täis üllatusi!
Sabatiaasta oli mõeldud selleks, et saaksime puhata, otsida Jumala tahet ja et lapsed saaksid olla lähedal oma laiendatud perekonnale. Mõtlesime, et tuleme tagasi ja teenime Lätis järgmised 20 aastat. Juba poole aasta pealt hakkasime aru saama, et Hiiumaa võib olla meie tuleviku elupaik. Olime sellest ennegi rääkinud, aga mõelnud pigem pensioniea peale. Praegu paistab, et meist võivad saada noored pensionärid, sest oleme hakanud otsima oma kodu Hiiumaal. Me ei tea, millal saabub meie misjonitöö lõpp (arvatavasti 2-5 aasta pärast), aga oleme lõpu alguses.
Karolale meeldis Hiiumaal väga. Tema eesti keel on väga hea ning tal on „krooniline lobapidamatus“ :-). Selle aasta septembrist hakkas ta käima lasteaias, kus esimesel kuul keeldus läti keeles rääkimast (läti keeles räägitakse vaid issiga 🙂 ). Eesti keel on tal siiani parem, aga läti keel hakkab tasakesi järgi jõudma. Kuna Karola läks lasteaeda, olime valmis sukelduma täisajaga töösse. Aga…
Selle aasta alguses saime telefonikõne, kus küsiti, kas oleksime valmis võtma oma peresse Karola bioloogilise õe. Rebeka sündis aprillis 2018 ning oli telefonikõne ajaks juba paigutatud elama kristlasest asendusema juurde. Loomulikult läksime teda vaatama ning püüdsime mõista, kas saame veel ühe lapse kasvatamisega hakkama. Pidime uuesti läbi tegema kogu paberimajanduse ja käima kursustel, aga 6.septembril saabus Rebeka koju. Esimesed kaks kuud olid väga rasked, sest tüdrukud ei saanud omavahel läbi ning armukadedus ei teinud seda kergemaks. Huvitaval kombel hakkasid Rasmus ja Rebeka esimest päevast hästi läbi saama, kuigi Karolaga see nii kiirelt ei läinud. Rebeka pole veel ametlikult adopteeritud, kuna enne peab ta meie juures elama 6 kuud, aga paistab, et täiesti plaanimatult sai meie kolmeliikmelisest perest viieliikmeline suurpere. 🙂 Mis viib meid järgmise üllatuseni…
Kõik meie kolm last peavad Läti seaduste järgi istuma autos turvaistmel, aga meie hea mugav auto, millega plaanisime sõita veel aasta või paar, ei mahutanud kolme istet. Kaspar hakkas lugema kuulutusi ning leidis, et oma unistuste autot ei saa me endale kuidagi lubada. Kuid üllatusena seisis seda marki auto meil varsti õues, minu (Evelyni) sünniaasta numbriga numbrimärgis. Auto vajas remonti ning mõni töö on veel teha, aga muidu on täpselt selline auto, millest Kaspar unistas.
Üllatused meie elus jätkuvad, kuid kõigist ei ole me veel valmis rääkima. Ehk jätkame järgmis(t)es uudiskirja(de)s 🙂
Meie eraelulistest sündmustest sõltumata jätkab Wings for Wheels oma tööd. Varsti tuleb iga-aastane puuetega inimeste päevale pühendatud bankett, suvelaagri plaanimine on alanud, Kaspar alustas väikegrupiga ja podcasti salvestustega ning jätkab füsioteraapiat. Mina olen rohkem Rebekaga kodus, aga vahel saan natuke fotograafiaga tegeleda (või uudiskirja kirjutada 🙂 ) ja W4W tegevuses vähemalt nõuga abiks olla.
Õnnistusi soovides,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola ja Rebeka
[:LV]
Sveiciens no Rīgas!
Dzīve ar Dievu ir pilna pārsteigumu.
Dodamies sabata gada pārtraukumā, mēs bijām plānojuši atpūsties, meklēt Dieva gribu un dot saviem bērniem iespēju vairāk būt kopā ar mūsu radiniekiem. Bijām domājuši, ka atgriezīsimies un kalposim Latvijā vēl nākamos 20 gadus. Taču jau apmēram sabata gada pusē mēs sapratām, ka Hījumā nākotnē varētu kļūt par mūsu mājām. Mēs bijām par to runājuši arī agrāk, taču domājām, ka tas notiks, kad būsim aizgājuši pensijā. Tagad izskatās, ka mēs varētu “pensionēties” agrāk, jo esam sākuši meklēt iespējas iegādāties savu māju Hījumā. Mēs nezinām, kad mūsu darbs kalpošanā varētu beigties (iespējams, pēc 2-5 gadiem), taču esam noslēguma sākumā.
Karolai Hījumā ļoti patika. Viņas igauņu valoda ir lieliska, un viņa ir kļuvusi ļoti pļāpīga. 😊. Septembrī viņa sāka apmeklēt bērnudārzu. Pirmo mēnesi viņa ne ar vienu nerunāja latviski, jo latviešu valoda ir paredzēta tikai sarunai ar tēti. 😊. Viņa joprojām labāk runā igauniski, bet pamazām “iedzen” arī latviešu valodu. Tā kā Karola sāka iet bērnudārzā, mēs tā kā būtu varējuši atgriezties pilna laika kalpošanā, taču…
Šī gada sākumā mums piezvanīja un pajautāja, vai mēs negribētu pieņemt ģimenē arī Karolas bioloģisko māsu. Rebeka bija piedzimusi 2018. gada aprīlī, un tad, kad saņēmām šo zvanu, viņa jau dzīvoja pie savas audžumātes, kristietes. Protams, mēs aizbraucām viņu apskatīt un centāmies saprast, vai mēs spētu audzināt vēl vienu bērnu. Atkal vajadzēja iziet cauri formalitāšu kārtošanai un apmācību kursiem, un 6. septembrī Rebeka ieradās pie mums. Pirmie divi mēneši bija ļoti grūti, jo meitenes nesatika, un abpusēja greizsirdība situāciju, protams, neuzlaboja. Interesanti, ka Rasmus ar Rebeku sapratās labi jau no pirmās dienas, bet ar Karolu tik gludi negāja. Rebeka vēl nav oficiāli adoptēta, jo viņai vispirms ir jānodzīvo pie mums seši mēneši, taču izskatās, ka mūsu ģimene no trim cilvēkiem pēkšņi ir izaugusi līdz pieciem. 😊 Tas mūs ved pie nākamā pārsteiguma…
Saskaņā ar Latvijas likumdošanu, mūsu bērniem mašīnā katram ir jāsēž savā drošības sēdeklītī. Mēs bijām plānojuši ar savu jauko un ērto mašīnu braukt vēl pāris gadus, taču tajā nepietika vietas trim bērnu sēdekļiem. Kaspars sāka lasīs sludinājumus un konstatēja, ka tādu mašīnu, par kādu sapņojam, mēs vienkārši nevaram atļauties. Pārsteidzošā kārtā mūsu sapņu mašīna jau drīz stāvēja mūsu pagalmā, un tās reģistrācijas numurs ir tāds pats kā mans (Evelyn) dzimšanas gads! Mašīnai bija nepieciešams remonts, un ir vēl dažas lietas, kas jāuzlabo, taču citādi tā ir tieši tāda mašīna, par kādu Kaspars bija sapņojis.
Pārsteigumi mūsu dzīvē turpinās, bet pašlaik mēs vēl neesam gatavi par tiem runāt. Varbūt kādā no nākamajām vēstulēm. 😊
Neraugoties uz pārmaiņā mūsu personiskajā dzīvē, Wings for Wheels turpina darbu. Drīz mēs rīkosim gadskārtējo banketu saistībā ar Starptautisko dienu cilvēkiem ar invaliditāti, esam sākuši domāt par nākamā gada vasaras nometni, Kaspars ir uzsācis mazo grupu un darbu pie podkāsta veidošanas. Tāpat viņš turpina veikt fizioterapiju. Es lielākoties esmu mājās ar Rebeku, bet reizēm man rodas izdevība nedaudz pafotografēt (vai uzrakstīt jaunumu vēstuli 😊) un piedalīties W4W darbā vismaz ar padomu, ja ne citādi.
Vēlot Dieva svētību,
Evelyn, Kaspars, Rasmus, Karola un Rebeka
[:]